Feeds:
Ziņas
Komentāri

Runā, ka mēs katrs jūkam prātā pēc sava parauga. Arī es. Kopš agras bērnības, kad skolotāji mūs vadāja ekskursijās, lai iepazītu savas zemes vēsturi un kultūru, man palicis atmiņā gājiens uz seno latgaļu pilskalnu Nautrēnu pagastā Opiņkos, kad ziņkārības dzīts līdu Velna alā. Šogad, 65 gadus pēc pirmā apmeklējuma, vēlējos šo vietu redzēt vēlreiz. Pieejamā informācija liecina, ka šis pilskalns ir „nozīmīga seno latgaļu apdzīvota vieta, un Vices strauta labajā krastā izveidojusies Velna ala, saukta arī par Latgales mazo Staburagu. Šādas alas Latvijā ir tikai divas.” Pēdējo reizi šajā vietā biju apmēram 1948.gadā. Pēc 60 gadiem mēģināju atrast šo vietu, bet nesekmīgi, jo ar mašīnu ceļš bija neizbraucams. Šogad 23.jūnija priekšpusdienā mēģināju šo savas dzimtās puses nozīmīgāko vietu apmeklēt vēlreiz un iepazīstināt ar to arī jaunāko paaudzi. Diemžēl nesekmīgi, jo pie ceļa, kuram it kā jāaizved līdz netālajam pilskalnam, rēgojās tikai norāde „Rasnupļu kapi”. Domādami, ka uz kapiem mums doties vēl pāragri, kopā ar jaunākās paaudzes pārstāvjiem virzījamies pa knapi izbraucamo ceļu dienvidu virzienā, kur saskaņā ar kartes datiem apmēram pēc kilometra vajadzēja būt meklētajam pilskalnam. Diemžēl nebija nevienas norādes, tikai nepārejami džungļi. Arī cilvēka neviena, kam lūgt padomu, lai orientētos – pilnīga bezspēcības sajūta . Radās iespaids, ka atrodamies nevis Latvijas republikas Nautrēnu pagastā, ko vada bijusī Saeimas deputāte Līvija Plavinska, bet kādā atpalikušā Krievijas guberņā, ko vada amatpersona, kurai Latvijas vēsture tā sacīt ir „po barabanu”.

Advertisements

Aizgājušā gada pēdējā darba dienā gadījās visai zīmīgs notikums. Iezvanījās skolas tālrunis. Telpā bez manis neviena nebija, tādēļ pacēlu klausuli. Kāda vīrieša balss jautāja: „Vai skola?” Kad atbildēju ar ”Jā”, man paziņoja, ka vajadzīgs paraksts. Zvanītājs nebija stādījies priekšā, ne arī paskaidrojis, kāds dokuments ir jāparaksta. Tāpēc, mēģinot noskaidrot lietas būtību, pajautāju, kas zvana. Tomēr zvanītājs izvairījās no atbildes un teica, ka grib runāt personīgi ar direktori. Ienāca prātā – varbūt kāds saimnieciska rakstura dokuments palicis neparakstīts, tādēļ izskaidroju, kā atrast vadītāju. Ar to mūsu saruna arī beidzās. Tikai vēlāk dabūju zināt, ka bija ieradies kāds Rēzeknes Augstskolas students un gribējis panākt, lai skolas direktore paraksta apliecinājumu, ka viņš izgājis skolā studiju nobeiguma praksi, tātad patiesībā sagaidījis, lai ar parakstu apstiprina neaizpildītu veidlapu. Kad viņam skaidrots, ka skolā dokumentus nevilto, jauneklis centies pārliecināt direktori, ka citos priekšmetos viņš tādā veidā jau daudzas reizes praksi esot nokārtojis. Nesaņēmis kāroto, students juties gauži sarūgtināts un pārsteigts, ka šoreiz tas nav izdevies.
Šis gadījums manuprāt izteiksmīgi parāda, kā mēdz mācīties un kārtot ieskaites augstskolu studenti, kādas ir viņu zināšanas un kādus speciālistus pēc studiju beigām saņems valsts saimniecība. Tik pat uzskatāmi šis students parāda, cik nelietderīgi tiek iztērēta nodokļu maksātāju nauda.
P.S. Es labprāt nosauktu šī nepārprotami blēdīgā studenta vārdu. Diemžēl, viņš gribēja palikt anonīms, pat sagaidot parakstu. Tādi, lūk, tikumi.

11.decembrī skolotāji gandrīz no visas Latvijas bija sabraukuši Rīgā, lai izteiktu savu protestu kārtējai valsts vadītāju divkosībai, kuras rezultātā skolotāji nezina, vai saņems savu „iztikas minimumu” un IZM nav skaidrs, ne par ko maksāt, ne arī, cik maksāt. Pirms tam premjere Laimdota Straujuma visgudri bija pamācījusi pedagogus, ka jāiet piepelnīties citās dzīves jomās – zemkopībā, tirdzniecībā vai pakalpojumu sfērā. Diemžēl premjeres piedāvājumā skolotāji nesaskatīja nekā jauna, jo tas atgādināja padomju laika praksi, kad visi lauku skolotāji, lai papildinātu ģimenes budžetu, mazdārziņā audzēja kartupeļus un kāpostus, katrs slauca savu goteli un intensīvi ievāca visas mežā augošās dabas veltes – gan pašu vajadzībām, gan tirgum.
Tagad izrādās, ka dzīvojam citā laikā un citā iekārtā, un skolotājiem vairs nav mazdārziņu, arī mežs pieder kādam, kurš nevēlas tur redzēt svešus cilvēkus. Ja nu skolotājam nepietiek ar saņemto algu, lai iet ubagot. Diemžēl statuss un lepnums to neatļauj.
Visai raksturīgi, ka lielākā daļa deputātu, kas tajā rītā gāja piketētājiem garām uz Saeimas namu, neapstājās un pat nesasveicinājās ar skolotājiem, tā acīmredzot izrādīdami ne tikai savu necieņu, bet arī nevēlēšanos risināt samilzušās izglītības problēmas. Tomēr pēc ilgas gaidīšanas piketētājus beidzot pagodināja ar savu uzmanību nozares ministre Mārīte Seile, kura klusībā bija cerējusi, ka varēs atrisināt skolotāju darba samaksas jautājumu, neizdodot ne centa. Nevajag daudz, viņa domāja, vajag tikai nopublicēt skolotāju algu sarakstus, un skolotāji savā starpā saplēsīsies līdz asinīm. Tad nevienam prātā vairs nebūs ne piketi ne streiki. Skaldi un valdi. Tāda laikam bija iecere. Ne jau tāpat vien ministre sanākušajiem viltīgi pajautāja, kāpēc liela daļa sabiedrības neatbalsta algu pacelšanu pedagogiem. Diemžēl, neviens no piketa dalībniekiem neatrada šai parādībai izskaidrojumu un palika atbildi parādā.
Patiesībā izskaidrojums šai parādībai nav tālu jāmeklē. Propaganda ir spēcīgs masu ietekmēšanas instruments. To saprata Gebelss un iestāstīja vācu tautai, ka visu nelaimju cēlonis ir ebreji. Arī Staļins ar masveida melu kampaņas palīdzību panāca, ka cilvēki iznīcināja viens otru svētā pārliecībā, ka cīnās ar tautas ienaidniekiem. Kaut kas līdzīgs noticis arī mūsdienu sabiedrībā, kur visi masu informācijas līdzekļi daudzu gadu garumā centušies radīt negatīvu iespaidu par skolotājiem. Gan „Bez Tabu”, gan „Tautas Balss” rādīja pašu veidotus inscenējumus, kuros sensāciju kārajiem skatītajiem piedāvāja izbaudīt mirkli, kad skolotāji it kā spārda ar kājām savus skolniekus. Sašutums auga līdz kļuva par modi visus pedagogus padarīt par monstriem, un Laila Pakalniņa uzņēma filmu ar nosaukumu „Pitons”- par skolas direktori, protams. Tika aizmirsts gan par nevainības prezumpciju, gan par cilvēka pamattiesībām. Visi taču bija pārliecināti, ka uz skolotājiem tās neattiecas. Viņus var zākāt bez mitas un bez mēra gan plašsaziņas līdzekļos gan sadzīvē.
Kas ierosināja visu šo kampaņu, kura atgādina Ķīnas „kultūras revolūcijas” pasākumus? Ne jau Grigals vai Muktupāvels to izdomāja. Viņi tikai izpildīja kāda pasūtījumu un saņēma par to savus grašus, paši neapjaušot, ka graudami skolotāja prestižu, palīdz iznīcināt savas valsts izglītību. Tautai diemžēl ir īsa atmiņa. Tai aizmirsies, ka savulaik ieceļot par Izglītības un Zinātnes ministru nesekmīgu studentu, valdība ņirgājās ne tikai par skolotājiem, bet arī par augstskolu profesoriem, rektoriem un Zinātņu akadēmijas darbiniekiem. Un pavisam nesenā pagātnē – vai Saeimas deputātus, kuri uzticēja veikt izglītības sistēmas reformu alkohola un citu apreibinošu vielu cienītājam, iespējams nosaukt par Latvijas patriotiem un izglītības atbalstītājiem ?
Nevar tautas izglītošanas jautājumus lemt nevienā Centrālā tirgus paviljonā, lai cik moderni tas būtu iekārtots. To vajadzētu darīt tiem divdesmit tūkstošiem augsti izglītotajiem cilvēkiem, kuri izvēlējušies nepateicīgo skolotāja profesiju. Diemžēl valsts lēmējvara tā vietā, lai radoši izmantotu viņu garīgo potenciālu, rīkojas kā ar plangtonu. Strīds patiesībā notiek tikai par to, kādus sietus izvēlēties, lai šo pašu radīto bezformas masu izfiltrētu.
P.S. Personīgi neatbalstu tāda veida piketus, kuros dalībnieki neko citu neprot , kā tikai svilpt un izkliegt nesakarīgus saukļus. Tas atgādina kādu studentu, kurš ar ūdens pistoli skraidīja ap Brīvības pieminekli, līdz kļuva par Izglītības ministru. Neko darīt – padotie ņem piemēru no saviem komandieriem.

Kad grāmatas “Krievināšana” izdošanai veltītie apsveikumi bija izskanējuši, visi klātesošie gribēja iegūt ne tikai pašu grāmatu, bet arī autora parakstu tajā. Starp daudzajiem autogrāfa gribētājiem gadījās arī kāds nepazīstams vīrs spēka gados, kurš sniedza man tumši zilos auduma vākos iesietu pirmās brīvvalsts laikā izdoto grāmatu „Tēva Sēta” un vēlējās apmaiņā pret to iegūt manējo. Es viņam pateicos, protams, un gribēju to nolikt uz galda, lai pasniegtu viņam savējo, bet nepazīstamais mani apturēja un lūdza ieskatīties pirmajā lapā. Es atvēru grāmatas vāku un … ieraudzīju 1946.gada veltījumu man 8. dzimšanas dienā! Nezinu, kur visus 68 gadus grāmata bija atradusies, bet mātes sarūpētās, kaut arī nelielās, svinības man nav aizmirsušās, un atmiņā palikušas galvenokārt dāvātās grāmatas. Tēva brālēns man uzdāvināja zaļos auduma vākos iesietu Sigrīdas Undsetes grāmatu „Olavs Auduna Dēls”, bet Ņina no Meikulāniem – šo „Tēva Sētu”. Tā bija tā pati meitene, par kuru savas grāmatas 193 .lapaspusē rakstīju, kā Andrejs Jūrdžs viņu aiz matiem novilka pa kāpnēm no otrā stāva. 1946.gadā daudzi apkārtējo sādžu puiši pa ziemas vakariem iegriezās mūsu mājās, lai paamizētos ar meitenēm, kuras mācījās pie mātes šūšanas amatu. Es viņus pazinu, bet toreiz nenojautu, ka viņi visi, izņemot Andreju Jūrdžu, kurš vēl nebija pilngadīgs, dzīvoja nelegāli, jo bija izvairījušies no dienesta padomju armijā. Tikai daudzus gadus vēlāk, kad viņus tiesāja kā nacionālos partizānus, es apjautu, ka, iespējams Andrejs bija tas, kurš sekmēja sava ciema puišu iekrišanu, jo pildīja iznīcinātāju rotas komandiera Meļņa uzdevumus.
Lūk, kādas atmiņas manī atsauca Ņinas dāvinātā grāmata pirms 68 gadiem, kuru atkal ieguvu 23.augstā.

Grāmata

Mana jaunā grāmata par Latgales kādreizējo nonākšanu Krievijas atkarībā un turpmāko atrašanos tās iespaidā jau atrodas tipogrāfijā. Tā sauksies – „Krievināšana”- un tieši 23.augustā, 75.Molotova-Ribentropa vienošanās gadadienā Rīgā notiks grāmatas prezentācija. Staļins ar Hitlera atbalstu toreiz ieguva tiesības likvidēt Latvijas neatkarību, un pašreizējie notikumi Ukrainā mums kārtējo reizi atgādina, ka vēsture jebkuru brīdi var atkārtoties. Tādēļ, izklāstot grāmatā Latgales vēstures īpatnības, vēlējos atgādināt, ka Latgale visos laikos ir bijusi tā Latvijas daļa, kas visvairāk pakļāvusies krievināšanai. Tā saucamie Latgales autonomijas atbalstītāji mēģina iestāstīt, ka kopā ar Krieviju latgaliešiem klāsies labāk. Pat augsti mācīti filologi ar doktoru diplomiem padusē pūlas vaiga sviedros, lai no tautas ikdienā lietotā slenga, kurš pārsvarā sastāv no krievu vārdiem, izveidotu latgaliešu literāro valodu. Gribas jautāt – kā uzdevumā?
Grāmatā „Krievināšana” atainotie notikumi balstīti arhīvu materiālos, vēsturnieku atziņās un seno laikrakstu publikācijās. Tajā pat laikā Latgales šodienas notikumi daudzos gadījumos sasaucas ar gadu simtus vecām norisēm, jo kādreiz veiktās pārtautošanas sekas atgādina par sevi ik uz soļa – daļa latgaliešu inerces dēļ turpina paškrievināties.

Ir cilvēki, kuri  dienu iesāk ar kafiju, citi – ar rīta pārskrējienu vai peldi, bet nupat sākusi ieviesties jauna tradīcija dienu uzsākt ar spaisa dūmu. Par šo jauno un aizraujošo nodarbi acīmredzot parūpējušies mūsu valdošā elite, kuras paspārnē darbojas ienesīgais apreibinošo vielu  bizness.  Par to pārliecinājāmies vistīrākās nejaušības dēļ, kad Valsts drošības un iekšlietu komisijas deputāts no NA nolika savu mandātu sakarā ar to, ka viņa dēls tika pieķerts ar lielu daudzumu psihoaktīvo vielu, ko tautā dēvē par legālajām narkotikām vai vienkārši – spaisu. Sociālajos tīklos pat izskanēja uzslava viņam par godprātīgo rīcību. Pirms slavēt tēva-deputāta atteikšanos no mandāta, der ievērot to vienkāršo un visiem zināmo patiesību,  ka ģimenēs, kur vecāki  pelna sev iztiku ar godīgu darbu un nemeklē nelegālus ienākumus, neizaug bērni ar kriminālām  tieksmēm. Arī mums zināmā NA deputāta dēls, lai cik pieaudzis arī nebūtu, nenolaidās no Marsa, bet izauga paša ģimenē un tagad sekmīgi reproducē visu to, ko savulaik iemācījies no tēva vai mātes.  Kriminālās tendences un aizraušanās ar psihoaktīvajiem produktiem uzņem apgriezienus tādēļ, ka mūsu likumdevēji nevēlas tautas indēšanos apturēt, jo kādai tautas priekšstāvju daļai tas nes papildus ienākumus. Arī iekšlietu sistēmā ir cilvēki, kuriem izdevīgi neredzēt likumpārkāpumus, kamēr par to saņem zināmu labumu. Reizēm var novērot dīvainas, pat paradoksālas situācijas. Tā kāda policijas darbinieka piecpadsmigadīgais dēls pats aktīvi lieto spaisu un dāsni tirgo arī pārējiem mazgadīgajiem. Tajā pašā laikā nepilngadīgā narkodīlera tēvs neatrod par vajadzīgu aizvest dēlu pie ārsta, lai pārtrauktu jaunieša atkarību un pārējo pusaudžu indēšanu. Par labu tā saucamā spaisa lietotājiem nāk apstālis, ka mūsu valsts laboratorijas nespēj noteikt šo indīgo vielu klātbūtni organismā. Tādēļ  nāk prātā ķecerīgas domas par mūsu tiesībsargājošās sistēmas atbalstu spaisa izplatībai.

Slimnīcā ejam ne jau prieka pēc, bet neatliekamas vajadzības spiesti. Ja turklāt šī vajadzība ir neatliekama un ar valsts atvēlēto naudu salāpīt veselību nevar, par operāciju jāmaksā pašam. Par to nevajadzētu gausties, jo ārstiem tāpat jāēd un jāveic komunālie maksājumi kā mums visiem. Kad pirms pāris dienām pats nokļuvu Stradiņos, biju pārsteigts, ka tur aizvien vēl lielā mērā valda padomju gaisotne. Jau uzņemšanas  nodaļas registratūrā sēdošais sieviešu kārtas cerbers jums atgādinās sen aizmirsto frāzi: “Ieejot pa šīm durvīm, cerības atstāj ārpusē.” Tālāk jūs sagaidīs virkne aizliegumu un aizrādījumu: “Garderobē pa nakti apģērbu neatstāt”, un tam pretrunīgais “Nodaļā ar virsdrēbēm ieiet aizliegts.” Cilvēkam, kurš atnācis ārstēties, nvJ pat kur droši glabāt savas mantas. Ja , ejot uz operāciju, viņš naudu, rotaslietas un dokumentus atstās palātā, neviens tās nesargās, jo reģistratūras “cerbers”  jums tālredzīgi licis parakstīties, ka par  mantām, ko esat paņēmis līdzi, slimnīcā neviens neatbild. Tādēļ griezties ar savām rūpēm pie medicīniskā personāla būtu vislielākā nekaunība, par ko liecina ne tikai medmāsu vai sanitāru brežņevveidīgās sejas izteiksmes, bet nereti arī ārstu betona ģīmji. Tādēļ patiešām jutos patīkami pārsteigts, kad novietots uz operāciju galda izdzirdu : “Es būšu jūsu anestezioloģe,  mani sauc…., gribu zināt, ar ko esat slimojuši, vai  nepanesat kādas zāles, utt.” Toties operējošais ķirurgs gribēja palikt anonīms. Man ienāca prātā ķecerīga doma, ka viņam trūkst tikai kapuces, kas aizsedz seju kā to darīja viduslaiku…. Neapšaubāmi, ka šī iemesla dēļ es jutos kā uz ešafota. Labi, ka simpatiskā anestezioloģe manu apziņu ātri atslēdza. Arī operācijai beidzoties un saņemot rēķinu, es tā arī neuzzināju operējošā ķirurga vārdu. Tāpat kā modernajos Rīgas autoservisos slēpj patiesā darbu veicēja vārdus.  Jutos neomulīgi, tādēl pēc atgūšanās no narkozes, izteicu vēlēšanos ātrāk tikt uz mājām.  Virsmāsa  man diezgan indīgi attrauca: “Te nav nekāda trakomāja, no kuras pēc iespējas ātrāk jātiek ārā.”

Tagad modē ir viss latgaliskais. Pat tie, kuriem agrāk latgaliešu runa krita uz nerviem, tagad cenšas to neizrādīt. Arī politiskie avantūristi tēlo latgaliešu draugus un aizstāvjus. Gribētos  viņus kārtīgi nolamāt, bet trūkst latgalisko lamuvārdu, jo 300 gadu garajā pārkrievošanas posmā esam piesavinājušies krieviski perversās jēlības, un esam aizmirsuši lamāties savā valodā. Tādēļ sasprindzināju visus spēkus, lai atsauktu atmiņā to laiku, kad skolā vēl nepratām  krieviski  ne runāt, ne lamāties, bet  sunīt nedraugus taču vajadzēja.

Atcerējos.

Un tagad, lai  ātrāk tos palaistu apritē, es piedāvāju vispirms, tā teikt – izņēmuma kārtā, šos lamuvārdus izmēģināt Saeimas deputātiem – latgaliešiem, jo viņiem tie visvairāk vajadzīgi, aizstāvot  visu mūsu intereses.

Piemēram. Vislatgaliskākais deputāts Viļums, noskaities uz Solvitu varētu teikt: „Ak, tu škierba!” Vai, nebūdams vienisprātis ar deputātu Zaķi, noburkšķēt : „Rupucs taids!” Toties deputāts Igaunis oligaru partijas pārstāvim varētu veltīt sulīgo teicienu: „Tu tok esi vīn taids blusas papīds!” Lai gan pašu partijas biedru no VARAM arī kādam no latgaliešiem gribētos kronēt tā: „TU, sisiņu pesteitōjs!”

Protams, arī tādiem apzīmējumiem kā „pūrduļs” un „škierzlots” noteikti atrastos noderīgs pielietojums.

Aicinu visus latgaliešus kopējiem spēkiem papildināt latgalisko lamu vārdu arsenālu, jo tam ir lielas priekšrocības, salīdzinot ar krieviskajiem. Pirmkārt, par lamāšnos latgaliski nedraud administratīvā atbildība. Otrkārt – Lindermans, Girss un pat Gapoņenko nevarēs pateikt, ka bez krievu mēles latgalieši nevar iztikt pat lamājoties. Un treškārt – arī Solvita mūsu deputātiem nevarēs draudēt ar kārtības rulli, jo nekā nesapratīs.

Klausoties, kā reizi pēc reizes neglābjamas muļķības sarunā gan ministri, gan deputāti un pat Valsts prezidents, man pēc ilgām pārdomām radās kaut kas līdzīgs racionalizācijas priekšlikumam.

Tā būtība ir pavisam vienkārša: visiem politiķiem, kuru IQ ir katastrofāli zems, jāpiekomandē dubultnieku eskorts, lai spiedošas vajadzības gadījumā procedūras vadītājs spētu izvēlēties vispiemērotāko. Tas, protams, sadārdzinās vienu vai otru pasākumu, toties nebūs tik bieži jākaunas par mūsu politiķu zemo intelektu.

Šmakovka:

“Ko tik tymā šmakovkā nav: vacais īsols, sapyvušas lynsāklas, dridžiņes, tabaks, sprōguši prusaki, plakts un cyta kustūņa.”