Antona Rancāna blogs

Šādu atziņu jauniešu vidē nākas dzirdēt arvien biežāk. Tā nav tukša vāvuļošana vai poza, bet lielas daļas pārliecība un dzīvesveids. Pagājuši laiki, kad latvieši varēja lepoties ar darba tikumu, jo esam iestājušies Eiropas savienībā un paņēmuši no tās visus netikumus, aizmirstot apgūt labāko. Kas tad radīja šo situāciju, kuru nereti jaucam gan ar progresu, gan ar globalizāciju? Viss sākās laikā, kad viens marsietis sadomāja kļūt par politiķi un ar ļeņiniskām metodēm, noārdot visu iepriekš uzbūvēto, pārņemt varu valstī. Tika radīta Ģimenes lietu ministrija, kura grāva ģimenes pamatus; parādījās t.s. Nejēdzību novēršanas birojs, kurš, protams, nenovērsa valdības radītās nejēdzības. Izveidotā Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija sāka graut skolotāju prestižu, aizliedzot bērniem pat tāfeli klasē noslaucīt. Šajā „demokratizācijas” procesā ar sevišķu agresivitāti iesaistījās arī plašsaziņas līdzekļi: Pakalniņa radīja filmu ar nosaukumu „Pitons” par skolas direktori; Katrīne Pasternaka kādā televīzijas pārraidē atļāvās skolas direktoru apvainot noziedzīgos nodarījumos bez tiesas sprieduma, LNT raidījumos „Tautas Balss”  ar speciālu inscenējumu palīdzību mākslīgi radīja vizuālus kadra efektus, lai iespaidotu televīzijas skatītājus it kā pierādot, cik prettiesiski rīkojies kāds skolotājs, direktors vai skolas darbinieks. Visu šo aktivitāšu rezultātā skolēnos tika izveidota pārliecība, ka skola un skolotāji ir galvenais ļaunums, no kura jāturas cik iespējams tālāk. Un, lūk, tagad ievācam ražu. Vai jābrīnās, ka tādu informāciju saņēmušie jaunieši saka: „Labāk nomirt nekā mācīties”?

Tāpat likums par aizliegumu bērnus ekspluatēt ir radījis tikai negatīvu efektu. Ierēdņi, nespēdami atšķirt audzināšanu darbam no ekspluatācijas, atkal sita skolas un skolotājus. Tā rezultātā bērni mācību stundās vairs nedara neko, jo viņiem ir iestāstīts, ka ļaunie skolotāji viņus grib ekspluatēt, tādēļ visiem spēkiem ir jāpretojas. Un viņi pretojas kā māk, vēl jo vairāk tādēļ, ka arī mājās nav radināti kaut ko strādāt – vecāki, dzīvodami no pabalstiem, ir degradējušies, un nereti alkohols ir vienīgā viņu prioritāte. Tā no mazotnes audzināti neko nestrādāt un iztikt no „zila gaisa” liela daļa jauniešu ienāk dzīvē ar domu, ka visi labumi krīt no gaisa, ka strādā tikai muļķi, jo strādāt ir grūti un bez gala garlaicīgi. Ne tā, kā iedzert vai uzpīpēt zālīti.  Pārmaiņas pēc var arī kaut ko salauzt, jo tam prāta piepūlē nav vajadzīga, ne  tā kā mācoties matemātiku vai valodu. Savstarpējai saziņai taču pietiek ar dažiem žestiem un primitīviem vārdiem kā to redzam filmā „Kolka Cool”.

„Neatkarīgās” 27. decembra numurā Aisma Orupe  rakstījusi, ka latgalieši savai valodai grib lielāku atbalstu. Arī es, kā Latgales iedzimtais n-tajā paaudzē, ar to esmu vienisprātis. Bet…! Neskatoties uz jebkuru atbalstu esošajā situācijā panākumi latgaļu valodas apguvē izpaliks, ja izpildītāji būs diletanti.

Kāpēc? Pierādīšu ar lietotās valodas piemēriem. Lūk, Baltinavas vidusskolas jaunieši: „…lai celtu latgalisko pašapziņu, sarīkojām jauniešu pasākumu – ‘’večerinku…” Arī  Nautrānos notiek kas līdzīgs. Kādā laikraksta „Rēzeknes Vēstis” numurā izlasīju nautrāniešu ievietotu sludinājumu – „Smotra tiergs Rogovkā”. Izklausās, ka no trim vārdiem divi ir aizguvumi no krievu valodas.

Ilustrācijas dēļ citēšu vēl kādu latgaliskās „daiļrunas” paraugu: „…byutumba ruskōs, mes jemtumba, a latviskōs nikak ne možna razabratca, cyti slovi sausim nepoņatni, ka mes i neslykali taidu slovu.” Vai tādu latgaliešu valodu mēs atbalstīsim?

Man patīk klausīties tīru latgaļu valodu bez svešvalodu piesārņojuma. Diemžēl ļoti reti to gadās dzirdēt. Skaisti latgaliski runā režisors Jānis Streičs. Kādreiz krāšņi latgaliski prata izteikties mākslas zinātnieks nelaiķis Jānis Pujāts. Arī Rēzeknē dzīvojošā ārsta Marta Haheļa latgalisko runu allaž var klausīties kā labu mūziku. Diemžēl, valstiski atbalstot latgaļu valodas mācīšanu skolās, esam aizmirsuši pašu galveno – kur ņemt mācību līdzekļus un kur atrast profesionālus latgaļu valodas skolotājus? Pašlaik viss notiek pašdarbnieku līmenī, tādēļ jebkuru žargonu skolnieki uzskata par latgaļu valodu. Tādu pašu visatļautību latgaliskā runā pieļauj arī dažs deputāts, parādot nevis valodas skaistumu, bet drīzāk tās nabadzību, kad  ap 300 vārdu  garā rakstiņā ne visai labi skanošo vārdiņu „ vuiceba” vai „vuiceitīs” atkārtojis vismaz desmit reizes. Vai latgaļu valoda tik nabaga, ka nav cita vārda, ar ko apzīmēt zināšanu apguvi?

Katra valoda ir skaista, ja tā ir tīra, nav piesārņota ar citu valodu aizguvumiem. Pagaidām izskatās tā, ka latgaliski runājošie, bieži vien savā valodā iekļauj tautas vienkāršrunā satopamos krievu valodas elementus, bet patiesi latgaliskos priekšmetu un darbību apzīmējumus necenšas pielietot. Piemēram. Vai daudzi latgalieši zina vārdu „palāda”, „dzeļvēdere” un „susātivs” nozīmi?

Visspilgtākās bērnības atmiņas saistās ar Ziemassvētkiem. Māte gan nebija centīga dievnama apmeklētāja, bet 25.decembra rītā ap četriem allaž gāja uz Nautrēnu baznīcu un ņēma arī mani sev līdzi. No pātariem es vēl neko nesapratu, bet vizuālais iespaids man palicis atmiņā līdz pat šodienai. No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā celtne toreiz man likās varena, mistiska un  neaptverama. Lai gan arī tagad šī provinces baznīca manās acīs neko nav zaudējusi no savas pievilcības. Atļaušos pat tādu kā ķecerību un teikšu, ka Nautrānos baznīca izskatās gaumīgāka nekā tās populārā māsa Aglonā. Bet savas dzimtās puses baznīcas sakarā gribas atgriezties laikā, kad to sāka būvēt. Tā bija 19. un 20. gadsimtu mija. Vecā koka baznīca bija savu laiku nokalpojusi un kļuva bīstama. Tādēļ Nautrānu katoļu draudzes locekļi, visnotaļ garīdzniecības mudināti, vāca ziedojumus jauna dievnama celšanai.

Par to, kā toreiz veicās ar baznīcas celšanu, par cilvēku alkatību un citiem nautrāniešu netikumiem var izlasīt tā laika avīzēs. Lūk, to dienu laikraksts „Drywa”1909.gada 21.jūlijā rakstīja:

„Nautrāni. – Byus dreiži desmit godu, kai  Rogoukas mīstiniā sōkta myureit bazneica, bet, kod byus beigta, wīns Dīvs zyna. Wacō wysā gōžas, pyust un jai  lūgi kreit. Par kū nautranīši nataisa bazneicas? Par tū, ka wysu naudu nūdzer un atstōj krūgūs. Un krūgi pi mums naskaitami daudzi … Kauns, brīsmeigs kauns jums, rogoukīši!

Tekļa, K.”

Lūk, ar kādām grūtībām tapa šī baznīca.

Ar šādu nosaukumu pirmssvētku „Sestdiena” aprakstījusi par Latgales sirdi dēvētās pilsētas mēra Aleksandra Bartaševiča apbalvošanu ar nevalstiskās organizācijas Latvijas valsts aizsardzības fonda „Lāčplēsis” bronzas goda zīmi. Kā zināms, „Lāčplēša” fonds šo apbalvojumu piešķir cilvēkiem, kuri „cīnījušies Latvijas labā” un veic „nozīmīgas sabiedriskās aktivitātes”. Vai tiešām Rēzeknes pašvaldības galva cīnījies Latvijas labā, atbalstot referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai? Laikam jau „Lāčplēša” fonda vadība šīs aktivitātes uzskata par atbalstāmām, jo aicina neapstāties pie sasniegtā. Bartaševičs nemaz negrasās apstāties, jo strauji tuvojas pašvaldību vēlēšanas, pirms kurām jāizmanto katrs gadījums, lai spodrinātu savas spalvas un uzveiktu visus konkurentus. Arī ārējais veidols viņam pirmšķirīgs – liekas tūlīt paķers balalaiku un metīsies lekt kazačoku. Tas priekš tiem, kuri grib otro valsts valodu. Bet pilsētas galva grib būt vēlīgs arī pret pamatnācijas pārstāvjiem, it sevišķi pirmsvēlēšanu gaisotnē. Tādēļ ir gatavs pat teikt  galveno  runu Rēzeknes mākslinieku  gadskārtējās darbu izstādes atklāšanā. Uzrunāt māksliniekus, pie tam latviski, nav tas pats, kas vadīt pilsētas domes sēdi. Arī padomju laikos mākslas izstāžu atklāšana bija varas pārstāvju prioritāte, un tādēļ šie pasākumi nedaudz atgādināja nelaiķa izvadīšanas ceremoniju. Šoreiz gan, atklājot Latvijas valsts svētkiem veltīto mākslas izstādi, pilsētas galva  klātesošos tikai samulsināja ar savu nelokāmo pārliecību: „Es tā domāju… un tas, kā es domāju, ir objektīvi.” Pēc šīs priekšnieka uzrunas kaut ko teikt uzdrošinājās arī kultūras pārvaldes vadītāja, no lapas nolasot ar atzinības rakstiem apbalvotos. Laikam jau domē nav cieņā latviešu valoda, jo tekstā bija arī šāds vārdu salikums: „Mākslinieks tiek apbalvots ar goda rakstu kultūras pārvaldes”.

Var nojaust, ka pilsētas centrālajā piemineklī ietvertie vārdi „Vienoti Latvijai” nav īsti Domes gaumē. Vismaz otro vārdu varētu nomainīt. Tā domā ne tikai Lindermans. Tauta svārstās. Vai latgalieši tiešām dos priekšroku lētākam benzīnam un šņabim austrumu robežas viņā pusē?