Feeds:
Ziņas
Komentāri

Politiķi, mediķi un alkohola tirgotāji nepārtraukti strīdās savā starpā par to, kam atļaut dzert, kad atļaut dzert un par cik pārdot dzeramo. No šīs pretējo uzskatu sadursmes reāla labuma nav un nebūs, jo ne politiķiem, ne mediķiem nav saskares ar sabiedrības zemākajiem slāņiem, kur notiek masveidīga alkohola ražošana, tirgošana un patērēšana. Par apjomiem, kādi tiek izdzerti var nojaust no ceļu policijas ziņojumiem par noķertajiem dzērājšoferiem, kuru organismos konstatētais reibums atbilst 3, 4 un pat vairāk promilēm. Ja viņus nespēj iebaidīt simtos un pat tūkstošos latu mērāmie sodi, tad cenu un pārdošanas ierobežojumi viņus nebaidīs ne tik, jo regulāra alkohola lietošana ir kļuvusi par normu. Pavērojiet jauniešus, kā viņi tērē savu naudu. Jau sākot ar astoto klasi zēni, tikuši pie kādas naudiņas, vispirms iegādāsies cigaretes, bet septiņpadsmitgadīgie un vecāki, vispirms nopirks alkoholu, bet par atlikušo naudu – cigaretes. Citu interešu nav, jo lielākā daļa mājās citu darbību nav redzējuši, izņemot glāžu un pudeļu cilāšanu. Tas notiek neatkarīgā Latvijā, kur visiem it kā ir iespējas sevi attīstīt, lai dzīvotu cilvēka cienīgi.

Un tagad par to, kā dzīvoja  un dzēra mūsu priekšteči pirms simts un vairāk gadiem. Tā laika avīzē lasām: Nautrāni. „Pi  mums paslapyni krūdzini plidejās kai sēnis pēc leita. Bet nautranīši nazyna rūbežu: jī dzer, dzer, nūplēš ōzi un otkon dzer leidz nasamaniai. Trokā dzārumā nautranīši gaisynoj na tikai prōtu un wysu sowu naudu, bet ari drēbes.”(„Jaunas Zinias” Nr.74) Ja nebūtu šīs atsauces uz 100 gadus seno avīzi, varētu nodomāt, ka tas viss notiek šodien. Un vēl daži piemēri.

„Nu kō  lai bārni jem lobu pīmāru? Jūs dzemdētōji, kai tāvi, tai mōtes, dzer un pīdzer na tikai swātdīnom, bet ari dorbadīnom. Pīdzāruši, jī wōliojās dubliūs pa celiu molom un gruowim, kaunās, lomojās napīkluojigim wuordim, wīns nu ūtra zūg un nas uz krūgu.”(„Jaunas Zinias” Nr.49)

„Liaunums, kaidu dora reibigi dzerīni, jau ir stypri   monams storp wītejū zemnīku bārnim: lelōkō dalia pogosta školas muocekliu ir wōja prōta un atminias. Gondreiž wysi bārni dzer, peipej un …”(„Jaunas Zinias”Nr.49. 1913.gads.)

Nu, vai nav gluži kā mūsdienās?

Advertisements

Vārdu „vēsture” lielākoties lietojam kā sinonīmu vārdam pagātne. Tomēr izrādās, ka viss, ko mēs un mūsu senči gadu simtos pārdzīvojuši, nav aizgājis nebūtībā. Senču pārdzīvotais arvien ir mūsos un reproducējas fiziskā veidolā, valodā, vietvārdos, reliģijā un pat politiskajā orientācijā. Par to esmu pārliecinājies, pētot Latgales krucifiksus un  savas dzimtas un dzimtā pagasta ļaužu pagātni no 18. gs. līdz mūsdienām.

Seno dienu notikumi sasaucas ar tagadni, tādēļ nupat uzsāku darbu pie grāmatas par to, kā tipiska  latgaliešu apdzīvota vieta divarpus gadu simtu  ciniskas pārkrievošanas rezultātā ieguva krievisku nosaukumu. Grāmatas saturs balstīts iegūtajos materiālos par dzimtā pagasta sadzīvi, ļaužu likteņiem dzimtbūšanas laikā un pēc brīvlaišanas. Mēģināšu parādīt, kāpēc latgaļu valoda, kas būtībā ir tagadējās valsts valodas pirmsākums, ir tik piesārņota ar dažādi iekombinētiem krievu izcelsmes vārdiem un krieviskām teikumu konstrukcijām. Ikdienā sazinoties savā starpā latgaliski, to nejūtam, bet grūtības rodas tad, kad ir jāraksta, jo katram valodas lietotājam ir sava pieredze jeb senču mantojums, kurš citiem var būt nepieņems vai pat nesaprotams. Un tad talkā tiek ņemti vārdi no „brālīgās” tautas krājumiem.

Varu puslīdz apsolīt, ka pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām grāmatu izdošu. Varbūt tā palīdzēs kādam nopietnam latgalietim kļūt par tautas priekšstāvi, bet tukšu salmu kūlējam nepaveiksies.

Šādu atziņu jauniešu vidē nākas dzirdēt arvien biežāk. Tā nav tukša vāvuļošana vai poza, bet lielas daļas pārliecība un dzīvesveids. Pagājuši laiki, kad latvieši varēja lepoties ar darba tikumu, jo esam iestājušies Eiropas savienībā un paņēmuši no tās visus netikumus, aizmirstot apgūt labāko. Kas tad radīja šo situāciju, kuru nereti jaucam gan ar progresu, gan ar globalizāciju? Viss sākās laikā, kad viens marsietis sadomāja kļūt par politiķi un ar ļeņiniskām metodēm, noārdot visu iepriekš uzbūvēto, pārņemt varu valstī. Tika radīta Ģimenes lietu ministrija, kura grāva ģimenes pamatus; parādījās t.s. Nejēdzību novēršanas birojs, kurš, protams, nenovērsa valdības radītās nejēdzības. Izveidotā Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija sāka graut skolotāju prestižu, aizliedzot bērniem pat tāfeli klasē noslaucīt. Šajā „demokratizācijas” procesā ar sevišķu agresivitāti iesaistījās arī plašsaziņas līdzekļi: Pakalniņa radīja filmu ar nosaukumu „Pitons” par skolas direktori; Katrīne Pasternaka kādā televīzijas pārraidē atļāvās skolas direktoru apvainot noziedzīgos nodarījumos bez tiesas sprieduma, LNT raidījumos „Tautas Balss”  ar speciālu inscenējumu palīdzību mākslīgi radīja vizuālus kadra efektus, lai iespaidotu televīzijas skatītājus it kā pierādot, cik prettiesiski rīkojies kāds skolotājs, direktors vai skolas darbinieks. Visu šo aktivitāšu rezultātā skolēnos tika izveidota pārliecība, ka skola un skolotāji ir galvenais ļaunums, no kura jāturas cik iespējams tālāk. Un, lūk, tagad ievācam ražu. Vai jābrīnās, ka tādu informāciju saņēmušie jaunieši saka: „Labāk nomirt nekā mācīties”?

Tāpat likums par aizliegumu bērnus ekspluatēt ir radījis tikai negatīvu efektu. Ierēdņi, nespēdami atšķirt audzināšanu darbam no ekspluatācijas, atkal sita skolas un skolotājus. Tā rezultātā bērni mācību stundās vairs nedara neko, jo viņiem ir iestāstīts, ka ļaunie skolotāji viņus grib ekspluatēt, tādēļ visiem spēkiem ir jāpretojas. Un viņi pretojas kā māk, vēl jo vairāk tādēļ, ka arī mājās nav radināti kaut ko strādāt – vecāki, dzīvodami no pabalstiem, ir degradējušies, un nereti alkohols ir vienīgā viņu prioritāte. Tā no mazotnes audzināti neko nestrādāt un iztikt no „zila gaisa” liela daļa jauniešu ienāk dzīvē ar domu, ka visi labumi krīt no gaisa, ka strādā tikai muļķi, jo strādāt ir grūti un bez gala garlaicīgi. Ne tā, kā iedzert vai uzpīpēt zālīti.  Pārmaiņas pēc var arī kaut ko salauzt, jo tam prāta piepūlē nav vajadzīga, ne  tā kā mācoties matemātiku vai valodu. Savstarpējai saziņai taču pietiek ar dažiem žestiem un primitīviem vārdiem kā to redzam filmā „Kolka Cool”.

 

Ar tādu nosaukumu iznākusi latgaliešu „aizstāvja” Gapoņenko grāmata. No malas raugoties, var rasties jautājums: kāda gan vajadzība mūsu iekšējās latgaliešu lietās jaukties sveštautietim? Tomēr, ieskatoties tuvākā un tālākā Latgales vēsturē, šāda autsaideru iesaistīšana politiskajās spēlēs atrodama ne jau pirmoreiz un neliecina neko labu. Šajā sakarā der atcerēties 1917.gada 26. aprīli, kad patriotiski noskaņotā latgaļu inteliģence garīdznieku Trasuna, Skrindas un Velkmes vadībā sasauca latgaliešu kongresu Rēzeknē, lai lemtu par Latgales pievienošanos pārējai Latvijai. Francis Kemps bija tas, kurš uzkūdīja Rēzeknes vecticībniekus, lai šo kongresu izgaiņātu, draudot nogalināt visus, kuri atbalstīs Latgales pievienošanu Latvijai. Kemps  impēŗisko spēku uzdevumā centās šo novadu paturēt Krievijas sastāvā, melojot, ka šeit latgaliešu ir mazāk nekā puse no iedzīvotājiem. Lai torpedētu Latvijas valsts izveidošanu, Kemps toreiz nodibināja pat t.s. „Liaužu partiju” un sāka izdot avīzi „Liaužu Bolss”, kurā pūlējās cilvēkos sēt boļševiku idejas. Varam tikai minēt, no kurienes nāca nauda šīm aktivitātēm. Tomēr veselais saprāts latgaliešos toreiz ņēma virsroku, un 1918. gadā  viņi iekļāvās jaundibinātajā Latvijā. Šim notikumam par godu Rēzeknē uzstādīja pieminekli ar uzrakstu „Vienoti Latvijai”.  Monumentu komunisti divas reizes nopostīja, bet, neatkarībai atjaunojoties, tauta to atkal atjaunoja un 1992. gadā Pasaules latgaliešu 1. konferences laikā  ar lielu sajūsmu iesvētīja. Tas nepārprotami apliecināja, ka visi latgalieši atbalsta pieminekļa postamentā iekalto ideju „Vienoti Latvijai”. Arī 2. Latgaliešu konference 2002. gadā notika līdzīgā noskaņojumā, jo tika izgatavots, uzstādīts un iesvētīts piemineklis Latgales pievienošanās Latvijai iniciatoram Francim Trasunam. Tikai Latgaliešu 3. konferences nostādnes gan runās, gan darbos parādīja, ka abu pirmo konferenču lēmumi tiek izmesti mēslainē un aizmirsti kā nebijuši. Tika runāts par Latgales autonomiju kā Kempa laikos 1917.gadā, tika izgatavota piemiņas plāksne pašam Kempam un svinīgi pielikta pie Rēzeknes domes nama sienas. Vēl vairāk – to finansēja domes vadītājs, kurš atbalstīja valodas referendumu un balsoja par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā. Vēsture atkārtojas! Der atgādināt, ka latgaliešu saieta aktivitātes autonomijas sakarā notika pēc valodas referenduma, kurā  72% Ezerzemes iedzīvotāju nobalsoja par krievu valodu (!). Ja toreiz – pirms 95 gadiem Kempam būtu tik liels atbalsts, mēs tagad nerunātu latviski. Vai tā nav viela pārdomām?

Varētu uzskatīt, ka cilvēki pēc savas būtības vairākumā ir tendēti uz materiālajām vērtībām, jo bez tām mēs savā dzīvē neiztiekam neviens. Atšķiramies tikai niansēs. Vieni pelna naudu, lai radītu sev ērtības, izglītotu bērnus. Citi savukārt pelna naudu, lai iegūtu varu un ar tās palīdzību vairotu savu bagātību. Mulsina tikai atsevišķu indivīdu divkosība, ko savulaik bija pamanījis pat dzejnieks Veidenbaums.

Kā bija viņa laikā, tā notiek arī šodien.

Mainījies ir tikai naudas iegūšanas un tērēšanas veids. Varētu domāt, ka tik garīgas profesijas pārstāvim, kā katoļu priesteris, nevajadzētu pakļauties naudas kārdinājumam. Tomēr draudzes gana vārdi nesaskan ar darbiem. Tā tieši pirms simt gadiem latgaliešu avīze  „Jaunas Zinias”1913. gada 5. numurā rakstīja sekojošo: „Bolvu bazneickungs Rimovičs peļnejās ar četrim krūgim, kur wysa parapeja pamat sowas kapeikas un rublius.” Vai arī: „…Wilionu bazneickungs kaidu godu atpakaļ beja izbyuwejis ols būdi … Tymā ols būdē pa diwalyugšonas laiku nūtyka lela dzeršona un kaušonōs.”- „ Jaunas Zinias” Nr. 15. Un lūk, arī ziņas no Nautrāniem: „Nasen atpakaļ Nautrānūs wīns nu wikarim na reizi tyka radzāts teiri nūsadzērīs un aizmērsis par sowa omota pīnōkumim.”- „Jaunas Zinias” Nr. 13. Vai šodien ir labāk? Krogus, mūsdienu priesteri, protams, vairs nebūvē. Viņi naudu „netaisa”, bet savāc ziedojumos un katrs to tērē pēc sava prāta. Pētot kokā grieztos krucifiksus, man gadījies pabūt gandrīz visās Latgales baznīcās un papriecāties par nesen uzcelto jauno Kārsavas baznīcu, gan arī  aplūkot Baltinavas draudzes gana villu, kura atgādina drīzāk kāda oligarha mitekli. Cik tur lauku tantiņām latiņu bija jāatnes, lai tādu uzbūvētu? Jāpiezīmē, ka Baltinavas baznīcā iekļūt tā arī neizdevās. Jāatzīst, ka  priesteru aizraušanās ir visai mūsdienīgas. Vairumam patīk greznas automašīnas, citam dārga elektronika un šiki vēja dēļi. Varakļānos pie mācītājmājas  uzstādītas trīs satelītantenas. Var padomāt, ka viena ir Dievam Tēvam, otra – Dievam dēlam, bet trešā – Svētajam garam. Un nevarētu neko pārmest, ja kardināls Pujats no saviem augstumiem nevaidētu par  iestājušos garīgo krīzi.

 

„Neatkarīgās” 27. decembra numurā Aisma Orupe  rakstījusi, ka latgalieši savai valodai grib lielāku atbalstu. Arī es, kā Latgales iedzimtais n-tajā paaudzē, ar to esmu vienisprātis. Bet…! Neskatoties uz jebkuru atbalstu esošajā situācijā panākumi latgaļu valodas apguvē izpaliks, ja izpildītāji būs diletanti.

Kāpēc? Pierādīšu ar lietotās valodas piemēriem. Lūk, Baltinavas vidusskolas jaunieši: „…lai celtu latgalisko pašapziņu, sarīkojām jauniešu pasākumu – ‘’večerinku…” Arī  Nautrānos notiek kas līdzīgs. Kādā laikraksta „Rēzeknes Vēstis” numurā izlasīju nautrāniešu ievietotu sludinājumu – „Smotra tiergs Rogovkā”. Izklausās, ka no trim vārdiem divi ir aizguvumi no krievu valodas.

Ilustrācijas dēļ citēšu vēl kādu latgaliskās „daiļrunas” paraugu: „…byutumba ruskōs, mes jemtumba, a latviskōs nikak ne možna razabratca, cyti slovi sausim nepoņatni, ka mes i neslykali taidu slovu.” Vai tādu latgaliešu valodu mēs atbalstīsim?

Man patīk klausīties tīru latgaļu valodu bez svešvalodu piesārņojuma. Diemžēl ļoti reti to gadās dzirdēt. Skaisti latgaliski runā režisors Jānis Streičs. Kādreiz krāšņi latgaliski prata izteikties mākslas zinātnieks nelaiķis Jānis Pujāts. Arī Rēzeknē dzīvojošā ārsta Marta Haheļa latgalisko runu allaž var klausīties kā labu mūziku. Diemžēl, valstiski atbalstot latgaļu valodas mācīšanu skolās, esam aizmirsuši pašu galveno – kur ņemt mācību līdzekļus un kur atrast profesionālus latgaļu valodas skolotājus? Pašlaik viss notiek pašdarbnieku līmenī, tādēļ jebkuru žargonu skolnieki uzskata par latgaļu valodu. Tādu pašu visatļautību latgaliskā runā pieļauj arī dažs deputāts, parādot nevis valodas skaistumu, bet drīzāk tās nabadzību, kad  ap 300 vārdu  garā rakstiņā ne visai labi skanošo vārdiņu „ vuiceba” vai „vuiceitīs” atkārtojis vismaz desmit reizes. Vai latgaļu valoda tik nabaga, ka nav cita vārda, ar ko apzīmēt zināšanu apguvi?

Katra valoda ir skaista, ja tā ir tīra, nav piesārņota ar citu valodu aizguvumiem. Pagaidām izskatās tā, ka latgaliski runājošie, bieži vien savā valodā iekļauj tautas vienkāršrunā satopamos krievu valodas elementus, bet patiesi latgaliskos priekšmetu un darbību apzīmējumus necenšas pielietot. Piemēram. Vai daudzi latgalieši zina vārdu „palāda”, „dzeļvēdere” un „susātivs” nozīmi?

„Lai dzeiwoj breivō pašwaldigo Latgola lelajā Krīwejas Respublikā!” Šis sauklis nav no Vispasaules latgaliešu 3.konferences rezolūcijas, lai gan līdzīgas runas tur izskanēja. Autonomijas idejai ir jau deviņdesmit pieci gadi, jo tā radās kā impērisko spēku reakcija pret Latvijas vēlmi atdalīties un veidot patstāvīgu valsti. Ķeizars bija atteicies no troņa. Karš turpinājās, un tautā brieda neapmierinātība. Vislabāk to izjuta Pēterburgā dzīvojošie latvieši, kuri bija tur ieradušies, lai iegūtu izglītību. Latgaliešiem vienīgā iespēja izglītoties bija iestāties Garīgajā Seminārā. Šo ceļu gāja arī izcilākie Latgales atmodas darbinieki F.Trasuns, J.Velkme, K. Skrinda, Jāzeps Rancāns un Nikodems Rancāns. Jau 1905. gada revolūcijas izskaņā Kazimirs Skrinda sāka izdot avīzi „Drywa”, kurā saviem novadniekiem skaidroja  notikumus gan Pēterburgā, gan Latgalē. Avīzei bija izplatītāji visās apdzīvotajās vietās un tā bija gaidīta gandrīz katra latgalieša mājā. Nav šaubu, ka septiņos gados avīzes veidotāji latgaliešus bija izglītojuši tiktāl, ka viņi bija spējīgi vērtēt notikumus un patstāvīgi rīkoties. Tādēļ, kad 1917. gadā Latgalei bija jāizšķiras, palikt Krievijas sastāvā, vai kopā ar citiem Latvijas novadiem  veidot savu valsti, sākās provokācijas. Lai pieņemtu tik svarīgu lēmumu, aktīvākie garīdznieki  F.Trasuns, K.Skrinda un J.Rancāns nolēma sasaukt latgaliešu kongresu. Tas notika 1917.gada 26. un 27.aprīlī Rēzeknē. Piedalījās 286 delegāti, kuri pārstāvēja visdažādākās organizācijas. Lielākā delegātu daļa nosliecās par pievienošanos pārējai Latvijai. Protestēja t.s. „Ļaužu partijas” pārstāvji  F.Kempa vadībā. Bijušais Franča Trasuna un Kazimira Skrindas skolnieks Pēterburgas Garīgajā seminārā un Skrindas izdotās avīzes „Dywa” aktīvs līdzstrādnieks, uzzinājis par gatavojamo latgaliešu kongresu, visiem par izbrīnu steidzami izveidoja savu avīzi „Liaužu  bolss”, kurā šķendējās: „Myusu klerikalajai  buržuazijai un Baltīšu kapitalistu buržujim ir wajadziga nazyn kaida apwinota Latwijas  republika!” („Liaužu Bolss”Nr.3.) Francis Kemps nodibināja arī savu partiju ar nosaukumu „Liaužu  Partija”, kuras delegāti, visiem līdzekļiem centās Latgali noturēt Krievijas skavās: „Latgolas Tautas Komitets nūsprīdia west sowu tautu pa taisnu celiu sadarbeibys ar krīwu tautu…” un tālāk uzkurina mazturīgākos: „…Pi buržuazijas  skaitami  wysi kapitalisti, fabrikanti, bogoti muižkungi, bazneickungi un augstoka omota cylwaki, kuri pelnej lelu naudu…”(„Liaužu Bolss” 15.04. 1917.) Kad pēc Kempa uzstāšanās Kongresā  pārējie delegāti viņam pārmeta atteikšanos no iepriekšējiem ideāliem, viņš sāka ārdīties un ar savas partijas delegātu palīdzību sarīkoja grautiņu ar nolūku izjaukt Kongresa darbu. Lūk, ko par to rakstīja tautā iemīļotais laikraksts „Drywa”: „Kempa pīkritēji, sacaldami lelus klīdzīnius, lodedamīs izgōja nu Kongresa.” Ar to vēl Kempa partijas pārstāvjiem nepietika: „…Malnsimtnīku cyldynōšona pret wīnošonūs padareja tū, ka staroweri gyusteja bazneickungus un gribeja sist. Dažus gribeja mest upē, dažus aresteja …draudeja, ka nūsisšūt wysus, kas gribešūt apwīnot Latwiju.”(„Drywa” Nr. 15. 01.05. 1917.)

Vienotās Krievijas aizstāvjiem izdevās pārtraukt Kongresa darbu 26.aprīli, bet tas atsāka darbu 27. un ar balsu pārsvaru pieņēma rezolūciju par pievienošanos Latvijai. Par laimi, jo nav grūti iedomāties, kādā valodā mēs tagad runātu, ja Kempam būtu izdevusies krievu impērisko spēku provokācija.

Šis ekskurss vēsturē liek aizdomāties par to, ka arī šodiena īpaši ne ar ko neatšķiras. Tāpat sveši spēki organizē provokācijas par Latgales autonomijas tēmu un ir arī latgalieši, kuri  gatavi rīkoties kā savulaik to darīja F. Kemps.

Visspilgtākās bērnības atmiņas saistās ar Ziemassvētkiem. Māte gan nebija centīga dievnama apmeklētāja, bet 25.decembra rītā ap četriem allaž gāja uz Nautrēnu baznīcu un ņēma arī mani sev līdzi. No pātariem es vēl neko nesapratu, bet vizuālais iespaids man palicis atmiņā līdz pat šodienai. No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā celtne toreiz man likās varena, mistiska un  neaptverama. Lai gan arī tagad šī provinces baznīca manās acīs neko nav zaudējusi no savas pievilcības. Atļaušos pat tādu kā ķecerību un teikšu, ka Nautrānos baznīca izskatās gaumīgāka nekā tās populārā māsa Aglonā. Bet savas dzimtās puses baznīcas sakarā gribas atgriezties laikā, kad to sāka būvēt. Tā bija 19. un 20. gadsimtu mija. Vecā koka baznīca bija savu laiku nokalpojusi un kļuva bīstama. Tādēļ Nautrānu katoļu draudzes locekļi, visnotaļ garīdzniecības mudināti, vāca ziedojumus jauna dievnama celšanai.

Par to, kā toreiz veicās ar baznīcas celšanu, par cilvēku alkatību un citiem nautrāniešu netikumiem var izlasīt tā laika avīzēs. Lūk, to dienu laikraksts „Drywa”1909.gada 21.jūlijā rakstīja:

„Nautrāni. – Byus dreiži desmit godu, kai  Rogoukas mīstiniā sōkta myureit bazneica, bet, kod byus beigta, wīns Dīvs zyna. Wacō wysā gōžas, pyust un jai  lūgi kreit. Par kū nautranīši nataisa bazneicas? Par tū, ka wysu naudu nūdzer un atstōj krūgūs. Un krūgi pi mums naskaitami daudzi … Kauns, brīsmeigs kauns jums, rogoukīši!

Tekļa, K.”

Lūk, ar kādām grūtībām tapa šī baznīca.

Ar šādu nosaukumu pirmssvētku „Sestdiena” aprakstījusi par Latgales sirdi dēvētās pilsētas mēra Aleksandra Bartaševiča apbalvošanu ar nevalstiskās organizācijas Latvijas valsts aizsardzības fonda „Lāčplēsis” bronzas goda zīmi. Kā zināms, „Lāčplēša” fonds šo apbalvojumu piešķir cilvēkiem, kuri „cīnījušies Latvijas labā” un veic „nozīmīgas sabiedriskās aktivitātes”. Vai tiešām Rēzeknes pašvaldības galva cīnījies Latvijas labā, atbalstot referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai? Laikam jau „Lāčplēša” fonda vadība šīs aktivitātes uzskata par atbalstāmām, jo aicina neapstāties pie sasniegtā. Bartaševičs nemaz negrasās apstāties, jo strauji tuvojas pašvaldību vēlēšanas, pirms kurām jāizmanto katrs gadījums, lai spodrinātu savas spalvas un uzveiktu visus konkurentus. Arī ārējais veidols viņam pirmšķirīgs – liekas tūlīt paķers balalaiku un metīsies lekt kazačoku. Tas priekš tiem, kuri grib otro valsts valodu. Bet pilsētas galva grib būt vēlīgs arī pret pamatnācijas pārstāvjiem, it sevišķi pirmsvēlēšanu gaisotnē. Tādēļ ir gatavs pat teikt  galveno  runu Rēzeknes mākslinieku  gadskārtējās darbu izstādes atklāšanā. Uzrunāt māksliniekus, pie tam latviski, nav tas pats, kas vadīt pilsētas domes sēdi. Arī padomju laikos mākslas izstāžu atklāšana bija varas pārstāvju prioritāte, un tādēļ šie pasākumi nedaudz atgādināja nelaiķa izvadīšanas ceremoniju. Šoreiz gan, atklājot Latvijas valsts svētkiem veltīto mākslas izstādi, pilsētas galva  klātesošos tikai samulsināja ar savu nelokāmo pārliecību: „Es tā domāju… un tas, kā es domāju, ir objektīvi.” Pēc šīs priekšnieka uzrunas kaut ko teikt uzdrošinājās arī kultūras pārvaldes vadītāja, no lapas nolasot ar atzinības rakstiem apbalvotos. Laikam jau domē nav cieņā latviešu valoda, jo tekstā bija arī šāds vārdu salikums: „Mākslinieks tiek apbalvots ar goda rakstu kultūras pārvaldes”.

Var nojaust, ka pilsētas centrālajā piemineklī ietvertie vārdi „Vienoti Latvijai” nav īsti Domes gaumē. Vismaz otro vārdu varētu nomainīt. Tā domā ne tikai Lindermans. Tauta svārstās. Vai latgalieši tiešām dos priekšroku lētākam benzīnam un šņabim austrumu robežas viņā pusē?

Ņemot vērā to, ka pieprasījums pēc grāmatas bija lielāks, nekā pieejamo grāmatu skaits, nolēmu dot iespēju interesentiem iepazīties ar grāmatas saturu elektroniski.

Grāmata “ŠAIPUS VIŅPUS”