Feeds:
Raksti
Komentāri

Ņemot vērā to, ka pieprasījums pēc grāmatas bija lielāks, nekā pieejamo grāmatu skaits, nolēmu dot iespēju interesentiem iepazīties ar grāmatas saturu elektroniski.

Grāmata “ŠAIPUS VIŅPUS”

Rogova vai Rogovka?

Mana dzimtā puse ir Nautrēnu pagasts, kurš sākotnēji  ietilpa Ludzas apriņķī, bet vēlāk uz kādu laiku  tika pievienots Rēzeknes apriņķim, tad Kārsavas un pēc kāda laika arī Ludzas rajonam. Tāds neērts pagasts, kuram grūti atrast vietu.

Dzīvodams šajā pagastā un vēlāk arī citur, latviskā sabiedrībā izrunājot  pagasta centra nosaukumu „Rogovka”, vienmēr esmu izjutis zināmu diskomfortu tā krieviskās izskaņas dēļ. Man neviļus radās jautājums: kādēļ  kaimiņos esošais  Dricānu pagasta  centrs saucās Dricāni, Gaigalavas pagasta centrs – Gaigalava, Bērzgales pagasta centrs – Bērzgale utt., tikai Nautrēnu pagastam nav paveicies? Kādēļ  nautrēniešiem  tā iepaticies  centru nosaukt  par Rogovku? Varbūt apkārtnē dzīvo daudz krievu?

Paskatīsimies uz  pagasta centru kartē. Turpini lasīt »

Atmiņā palicis kā patriotiski noskaņotie trīs nautrēnieši un viens kārsavietis  pirms trīsdesmit diviem gadiem uzņēmās no granīta izkalt, atvest no Rīgas un uzstādīt Nautrēnu pagasta Desetnieku kapsētā pieminekli Latgales pirmās atmodas darbiniekam Andryvam  Jūrdžam. Šī pieminekļa atklāšana notika 1970.gadā un noslēdzās ar svinīgu saietu Nautrēnu vidusskolā. Zāle bija ļaužu pilna. Pirmajās rindās sēdēja pieminekļa radītāji: idejas autors mākslas zinātnieks Jānis Pujāts, tēlnieki Bērtulis Buļs un Antons Velikans kā arī Jūrdža mazdēls un finansējuma nodrošinātājs Jānis Cibuļskis. Uz skatuves prezidijā savas vietas bija ieņēmuši partijas un valdības pārstāvji. Klausītāji gaidīja ceremonijas sākumu, bet… gadījās kas neordinārs: uz skatuves tribīnē parādījās Jūrdžu dzimtas jaunākais pārstāvis Andrejs un pieprasīja, lai Jānis  Cibuļskis atstāj zāli, jo viņam kā pretpadomju elementam neesot tiesību atrasties kopā ar godīgiem padomju pilsoņiem. Pasākumu, kā tas pienākas skolā, vadīja direktora vietnieks organizatoriskā  darbā Antons Miglinieks, kurš kā jau vietējais, labi pazina gan Cibuļski, gan zināja Jūrdžu radurakstus, tomēr pieļāva šo apkaunojošo izrīkošanos ar cienījamo valodnieku. Acīmredzot direktora vietnieks to uzskatīja par pareizu, toties komunistu partijas rajona vadība viņu ievēroja. Varbūt tāpēc  Miglinieks kļuva par skolas direktoru un cītīgi audzināja jaunatni padomju garā?

Runa Okupācijas muzeja simpozijā Kultūra un kultūrpretestība PSRS okupētajā Latvijā,

kas bija veltīts Latvijas Radošo savienību plēnuma 20 gadu jubilejai

Latgaliešus mēdz aplami uzskatīt par reliģioziem cilvēkiem. Atskaitot atsevišķus ticīgus cilvēkus, kādi ir atrodami jebkurā sabiedrībā, latgalieši ne ar ko neatšķiras, izņemot lielāku aizrautību vai pat zināmu fanātismu, kas izpaužas visdažādākajā veidā, arī negatīvi. Par to uzskatāmi pārliecināmies Alfona Novika un visu pārējo VDK Latgales izcelsmes vadītāju darbībā.

Runājot par Latgali, mēdz aizmirst arī tās vēstures īpatnības. Minēsim kaut vai tā saucamo drukas aizliegumu, kad, sākot ar 1865.gadu (ukazs izdots 1964.gadā), Krievijas patvaldība aizliedza latgaliešiem lietot latīņu burtus grāmatu iespiešanā. Aizliegums darbojās 40 gadu, un tauta, nepieņemot kirilicu, būtu palikusi bez gara gaismas, ja vien Nautrēnu pagasta Korklinīku sādžas zemnieks Andrivs Jūrdžs ar apskaužamu fanātismu nebūtu uzņēmies skalu gaismā ar roku pārrakstīt latviski izdotās grāmatas — kopumā 25 sējumus. Par to rakstu tāpēc, ka Jūrdžu dzimtas fanātisms atspoguļojās turpmākajās paaudzēs padomju okupācijas gados gan tautai par labu, gan arī gluži pretēji. Turpini lasīt »

Pagājis pusgads, kopš publicēta mana grāmata par dzimtā pagasta nacionālo partizānu gaitām un traģisko bojāeju. Visu tirāžu man par lielu pārsteigumu izpirka pāris mēnešos, lai gan grāmata nebija lēta. Vairāki zvanīja un lūdza, vai vēl nav palicis kāds eksemplārs. Es varēju izpalīdzēt tikai ar grāmatas elektronisko variantu. Bija daudzi zvani no partizānu atbalstītājiem, viņu radiniekiem un kaimiņiem. Visi bija pateicīgi par sniegto informāciju, kas pamatojās uz pašu partizānu atstātajiem dokumentiem un liecībām tiesā. Piezvanīja arī kāds vīrs no visā Latvijā pazīstamas un cienījamas iestādes un teica, ka viņa vecāsmātes brālis ir bijis viens no Ierzeļovā nošautajiem partizāniem, tādēļ gribot uzzināt kaut ko vairāk gan par savu radinieku, gan par iznīcināto bunkuru. Sarunājām, ka viņš tuvākajā brīvdienā atbrauks uz Makašāniem. Tā kādas jūlija sestdienas rītā viņš pie manis ieradās kopā ar meitu, draudzeni un māti – kritušā partizāna māsas meitu. Mēs visi kopā vairāk kā divas stundas runājām par pēckara laiku, par partizānu cīņām un traģisko viņu dzīves noslēgumu. Tad sēdāmies mašīnā un braucām uz Ierzeļovu, jo maniem ciemiņiem gribējās savām acīm palūkoties uz to vietu, kur bija divus  gadus nodzīvojis un 1951. gada 15.oktobrī čekistu nošauts viņu radinieks – nautrēnietis Jānis Romāns. Dabīgi, ka viņiem vairāk par visu gribās uzzināt, kur nogalinātie partizāni, tai skaitā arī Jānis Romāns, aprakti. Diemžēl nevarēju neko palīdzēt, jo man nav pat neoficiālas informācijas – čeka ar saviem izpalīgiem savus upurus apraka klusītiņām un dokumentālas liecības neatstāja. Viņi bija ieinteresēti klusēt. Iespējams, ka pēc gadiem kāds dzērumā arī palielījās, kā izrīkojies ar bandītiem, bet klausītāji izrādījas Nautrēnu centīgākie komunistu pakaļlaižas, kādēļ šī informācija tā arī nogrima nebūtībā. Par to, kāds noskaņojums pret dzimtās puses nacionālajiem partizāniem valda vēl šobaltdien, liecina Nautrēnu pagasta izdotais informatīvais biļetens “Nautrēnu Ziņas”, kurā publicēta bijušā Nautrēnu pagasta iedzīvotāja Antona Lubāna manas grāmatas “Šaipus viņpus” “brīva” interpretācija  padomju laika dezinformācijas  garā. Skaidrs, ka padomju laika Rancānu sādžas vecākā dēls  grimst nostaļģijā par tā laika labumiem, tādēļ bez mazākās aiztures proponē: “Par nodevējiem – labi, ka tādi bija. Tie bija cilvēki, kuru darbība ir novērtējama par pareizu…” Tas, ka Lubāns vārdu “nodevēji” raksta pēdiņās, tikai kārtējo reizi apstiprina viņa pārliecību – partizāni bija  bandīti, bet nodevēji pildīja sabiedrības sanitāra funkcijas.

Tā pagāja vasara

Vasara tuvojas noslēgumam, tādēļ neviļus piezogas doma par to, cik vērtīgi pavadīts šis laiks.

Lai gan laika apstākļi nelutināja un saule parādījās reti, bet lietus – gluži pretēji, padarīts ir pietiekami daudz, lai varētu būt apmierināts. Ja vasaras pirmā puse aizgāja  nomainot saimniecības ēku šīfera ēku jumtus pret videi nekaitīgākiem kā arī sagādājot somu granītu, kas paredzēts ilggadējās Makašānu amatu vidusskolas direktores kapa piemineklim kā arī piemineklim skolas teritorijā, tad jūlijs un daļēji arī augusts bija paredzēti kapa pieminekļa izgatavošanai.

Šo darbu apņēmos veikt pats. Nedaudz baidīja tas, ka nekad akmeni nebiju apstrādājis, bet mierināju sevi ar domu, ka tā tēlniecība vien ir un atšķiras  no koktēlniecības tikai ar apstrādājamo materiālu un instrumentiem. Ja akmens bluķus sagādāt izdevās samērā viegli, tad instrumentu iegāde radīja neparedzētas grūtības, jo Latvijā tos nopirkt nevarēja. Bija jālūdz, lai paziņas atved no Polijas. Tas aizņēma laiku, bet citas izejas nebija. Bija jāgaida. Šī gaidīšana ērcināja un mudināja uz drūmām pārdomām par to, cik apspiesta Latvijā ir cilvēku radošā iniciatīva un uzņēmējdarbība, ka neatrodas neviens, kas spētu izgatavot pat samērā vienkāršas lietas, lai nav jābrauc tās meklēt Lietuvā, Polijā vai citās vietās ārpasaulē.

Pa to laiku visi sagatavošanas darbi bija paveikti un varēja sākt to akmens bluķi skrubināt. Rādījās pavisam bezcerīgi, bet mierināju sevi ar domu, ka jāmetas tai ūdenī iekšā nedomājot un tad jau izdzīvošanas instinkts pats piespiedīs peldēt. Tā arī iznāca. Nepagāja ne nedēļa, kad biju pieradis pie gausā un putekļainā akmens apstrādes procesa, apguvis mehānismu un darbarīku pielietošanas racionālākos paņēmienus un sācis “peldēt”. Visnepatīkamākais akmens apstrādē tāpat kā koktēlniecībā ir lielo masu noņemšana. Tas ir visai vienmuļš darbs, tomēr jābūt uzmanīgam, lai nenošķeltu pārāk daudz, jo pielikt vairs neko nevar. Der paskaidrot, ka kapa piemineklis saskaņā ar manu ieceri veidots no gaiši pelēka Somijas granīta un sastāv no diviem apjomiem, kas nolikti viens virs otra. Apakšējā daļā novietots uzraksts ar bronzas burtiem, bet augšējais apjoms paredzēts skulpturālam Lūcijas portretam, kas aizņem pusi no šī granīta kluča augstuma un ir divas reizes lielāks par dabīgo. Jau tas vien palielināja atbildību un sarežģīja uzdevumu, kuram vēl papildus apņēmos izveidot smaidošu portretu. Tas ir it kā pret pieņemtajām, bet nekur nerakstītajām tēlniecības tradīcijām.  Es apņēmos tās pārkāpt un likt Somijas granīta klucim smaidīt.

Tā dienu no dienas nepārtraukti zāģējot, skaldot, kaļot un veidojot faktūru pagāja lielākā daļa vasaras, un, kad pienāca augusta vidus, es pacēlu galvu no darba un ieraudzīju, ka savu ieceri esmu īstenojis par kādiem  75 procentiem un varu būt apmierināts ar vasarā paveikto. Bet, pavērtējiet arī jūs ! Pievienoju dažus  attēlus. Rudenī rīkosim pieminekļa atklāšanas svētkus, uz kuriem aicināsim gan draugus gan skauģus. Pirmajiem sagādāsim pozitīvas izjūtas un viņi smaidīs, tāpat kā Lūcija sagaidot ciemiņus, kamēr nelabvēļiem būs iespēja uzkurināt savu skaudību.

Varas resurss

Es vienmēr ar zināmu apbrīnu esmu vērojis politiķu rosīšanos pirmsvēlēšanu periodā. Savulaik ļaudis ticēja Ziemassvētku brīnumiem, bet tagad spiesti noraudzīties pirmsvēlēšanu brīnumos, ko demonstrē amatu kārie mūsdienu politiķi. Viņiem reizi no reizes pašiem to negribot jāmeklē jauni paņēmieni, lai iztirgotu savu brāķa preci tautai un iekārtotos  naudīgā vietā. Atkārtot iepriekšējo vēlēšanu aģitācijas paņēmienus nedrīkst, bet izdomāt jaunus – grūti. Ne katram veicas. Šai sakarā visai īpatnēju tautas pirmsvēlēšanu psiholoģiskās apstrādes paņēmienu izvēlējusies mana dzimtā Nautrēnu pagasta pārvaldniece Līvija Plavinska. Viņa pagasta vadītājas amatā aizvadījusi teju divus gadu desmitus un, protams, paspējusi sarast ar varas priekšrocībām. Bet, apetīte rodas ēdot un ar varu pagastā vairs nepietiek. Arī pagasta ļautiņi sen kā apnikuši. Tādēļ Līvija jau divus lāgus mēģināja kļūt par Saeimas deputāti no Vienotības saraksta. Abas reizes – neveiksmīgi.

Tuvojas pašvaldību vēlēšanas, un tautas smadzeņu skalošana jau rit pilnā sparā, jo šodienas priekšnieki grib tādi palikt arī nākotnē. Iedomājieties, kur strādās Plavinska, ja viņai atņems patreizējo labi apmaksāto amatu? Bijusī ķīmijas skolotāja kļūs par bezdarbnieci. Nautrēnu vidusskolā viņai diez vai iedos kādas stundas, jo skolēnu skaits gadu no gada samazinās. (To viņa pati ar savu darbību arī ir veicinājusi.) Šīs bezcerīgās situācijas apjausma liek rīkoties radikāli, izmantojot pat voluntāras metodes. Politiķi ar tik lielu pieredzi  zina, ka uz ievēlēšanu demokrātiskā ceļā paļauties nevar, tādēļ jālieto visas metodes – uzpirkšana, viltošana un arī iebiedēšana. Pēdējā tiek lietota apstrādājot trūcīgākos – tos, kuri materiāli atkarīgi no varas nesēju žēlastības. Pēc principa: ja būsi paklausīgs, saņemsi trūcīgā pabalstu. Bet, ja runāsi pretī – kar zobus vadzī. Šai sakarā dzirdēju sava pagasta ļaudis runājam, ka, atzīmējot Molotova – Ribentropa pakta parakstīšanas gadadienu Nautrēnu pagasta pārvaldniece izsaukusi pie sevis kādu  daudzbērnu māti, kuras ģimenei piešķirts maznodrošināto statuss,  un piedraudējusi atņemt pat to mazumiņu pabalsta, jo  vien no bērniem izteicis vēlēšanos mācīties skolā ar citu novirzienu. Kāda nepateicība!!! Pārvaldnieces cieto sirdi nepadarīja jūtīgāku pat tas, ka trūcīgā māte nesen traģiski pazaudēja vienu meitu,, un šodien esot bez darba, viņai jāapgādā trīs skolnieki. Arī skolas direktore bijusi tik neganta, ka draudējusi zēnu, kurš sekmīgi mācījies astotajā klasē un pārcelts uz devīto, atcelt atpakaļ astotajā, ja ies mācīties citā skolā. Pārfrazējot Raini, jāsaka, ka politika nepazīst žēluma. Laikam tādēļ cilvēki meklē glābiņu svešās zemēs.