Antona Rancāna blogs

Kad grāmatas “Krievināšana” izdošanai veltītie apsveikumi bija izskanējuši, visi klātesošie gribēja iegūt ne tikai pašu grāmatu, bet arī autora parakstu tajā. Starp daudzajiem autogrāfa gribētājiem gadījās arī kāds nepazīstams vīrs spēka gados, kurš sniedza man tumši zilos auduma vākos iesietu pirmās brīvvalsts laikā izdoto grāmatu „Tēva Sēta” un vēlējās apmaiņā pret to iegūt manējo. Es viņam pateicos, protams, un gribēju to nolikt uz galda, lai pasniegtu viņam savējo, bet nepazīstamais mani apturēja un lūdza ieskatīties pirmajā lapā. Es atvēru grāmatas vāku un … ieraudzīju 1946.gada veltījumu man 8. dzimšanas dienā! Nezinu, kur visus 68 gadus grāmata bija atradusies, bet mātes sarūpētās, kaut arī nelielās, svinības man nav aizmirsušās, un atmiņā palikušas galvenokārt dāvātās grāmatas. Tēva brālēns man uzdāvināja zaļos auduma vākos iesietu Sigrīdas Undsetes grāmatu „Olavs Auduna Dēls”, bet Ņina no Meikulāniem – šo „Tēva Sētu”. Tā bija tā pati meitene, par kuru savas grāmatas 193 .lapaspusē rakstīju, kā Andrejs Jūrdžs viņu aiz matiem novilka pa kāpnēm no otrā stāva. 1946.gadā daudzi apkārtējo sādžu puiši pa ziemas vakariem iegriezās mūsu mājās, lai paamizētos ar meitenēm, kuras mācījās pie mātes šūšanas amatu. Es viņus pazinu, bet toreiz nenojautu, ka viņi visi, izņemot Andreju Jūrdžu, kurš vēl nebija pilngadīgs, dzīvoja nelegāli, jo bija izvairījušies no dienesta padomju armijā. Tikai daudzus gadus vēlāk, kad viņus tiesāja kā nacionālos partizānus, es apjautu, ka, iespējams Andrejs bija tas, kurš sekmēja sava ciema puišu iekrišanu, jo pildīja iznīcinātāju rotas komandiera Meļņa uzdevumus.
Lūk, kādas atmiņas manī atsauca Ņinas dāvinātā grāmata pirms 68 gadiem, kuru atkal ieguvu 23.augstā.