Antona Rancāna blogs

Aizgājušā gada pēdējā darba dienā gadījās visai zīmīgs notikums. Iezvanījās skolas tālrunis. Telpā bez manis neviena nebija, tādēļ pacēlu klausuli. Kāda vīrieša balss jautāja: „Vai skola?” Kad atbildēju ar ”Jā”, man paziņoja, ka vajadzīgs paraksts. Zvanītājs nebija stādījies priekšā, ne arī paskaidrojis, kāds dokuments ir jāparaksta. Tāpēc, mēģinot noskaidrot lietas būtību, pajautāju, kas zvana. Tomēr zvanītājs izvairījās no atbildes un teica, ka grib runāt personīgi ar direktori. Ienāca prātā – varbūt kāds saimnieciska rakstura dokuments palicis neparakstīts, tādēļ izskaidroju, kā atrast vadītāju. Ar to mūsu saruna arī beidzās. Tikai vēlāk dabūju zināt, ka bija ieradies kāds Rēzeknes Augstskolas students un gribējis panākt, lai skolas direktore paraksta apliecinājumu, ka viņš izgājis skolā studiju nobeiguma praksi, tātad patiesībā sagaidījis, lai ar parakstu apstiprina neaizpildītu veidlapu. Kad viņam skaidrots, ka skolā dokumentus nevilto, jauneklis centies pārliecināt direktori, ka citos priekšmetos viņš tādā veidā jau daudzas reizes praksi esot nokārtojis. Nesaņēmis kāroto, students juties gauži sarūgtināts un pārsteigts, ka šoreiz tas nav izdevies.
Šis gadījums manuprāt izteiksmīgi parāda, kā mēdz mācīties un kārtot ieskaites augstskolu studenti, kādas ir viņu zināšanas un kādus speciālistus pēc studiju beigām saņems valsts saimniecība. Tik pat uzskatāmi šis students parāda, cik nelietderīgi tiek iztērēta nodokļu maksātāju nauda.
P.S. Es labprāt nosauktu šī nepārprotami blēdīgā studenta vārdu. Diemžēl, viņš gribēja palikt anonīms, pat sagaidot parakstu. Tādi, lūk, tikumi.