Feeds:
Raksti
Komentāri

Archive for the ‘Domas’ Category

Skolas gadu sākumā man bija klases biedrs un labs draugs Eduards Melnis, lai gan visi skolēni tāpat kā pieaugušie viņu sauca par Gaiļa Edveri. Viņam bija divas māsas, kuras ikdienā sauca: Gaiļa Veronika un Gaiļa Genofefa, bet māti – Gaiļa Anna. Toreiz es pieļāvu, ka tā ir iesauka, ko latgalieši viens otram mēdza “piespēlēt”. Tomēr, papētot senos 16–17.gs. dzimtcilvēku dvēseļu revīziju ierakstus, es atradu, ka minētajā vietā vairākus gadu simtus dzīvojusi Gaiļu ģimene. Tā nu sagadījies, ka šiem ļaudīm dzimušas tikai meitas, kuras ņēmušas iegātņus, kā rezultātā uzvārds dokumentos mainījies, bet tautas atmiņā – saglabājies vecais – Gaiļi. Tas saglabājies 200 gadu garumā pateicoties tam, ka ļaudis tajā laikā dzīvoja saticīgi, viens otru cienīja un uzklausīja. Lepoties ar saviem radiem un zināt dzimtas saknes bija goda lieta. Bet, tad nāca totālā kolektivizācija ar viensētu iznīcināšanu, atkulakošanu un deportācijām, kā rezultātā cilvēkus piespieda atstāt dzimtās vietas, piespieda noliegt radus un aizmirst draugus, slēpt savu izcelsmi, nerunājot nemaz par valsts vēsturi, kuru nedrīkstēja pat čukstus pieminēt. Uz Sibīriju izvesto pamatiedzīvotāju, mežā nošauto un ieslodzīto pretošanās kustības dalībnieku vietā nāca dažādas izcelsmes migranti, jo kolhozos darba rokas vajadzēja.

Šie pieklīdeņi ātrā tempā “nodzīvoja” gan patiesus Latgales sētu būvniecības šedevrus, gan dažādu konfesiju dievnamus (katoļu, luterāņu, pareizticīgo, judaistu), tajos ierīkojot sāls noliktavas, kinofilmu nomas kantorus, vai nojaucot, lai vietā uzceltu kafejnīcu, kā tas notika Rēzeknē. Kāds komunisma apmātais nodedzināja 1769.gadā celto barokālo katoļu dievnamu Stoļerovā, kura interjers bijis tik bagātīgi rotāts ar kokgriezumiem, ka varētu konkurēt ar Lestenes baznīcas iekštelpas rotājumiem. Par to var spriest pēc dokumentālajām fotogrāfijām, kas glabājas Rīgas Metropolijas Romas Katoļu kūrijas bibliotēkā. Ar dažādiem ieganstiem tika iznīcināts Latgalei raksturīgais ārtelpas sakrālās tēlniecības mantojums, ko saucam par sādžu krustiem jeb krucifiksiem. Pēc maniem aprēķiniem padomju “kultūras revolūcijas” laikā Latgale pazaudēja 80 % no sādžu un ceļmalu krustiem. Visvairāk cietis, protams, ir Krāslavas rajons (skat. manu pētījumu “Kokā Cirstās Ciešanas”). Tas nozīmē, ka šajā apvidū stipri cietusi tautas atmiņa un līdz ar to arī kultūra un tautas māksla. Par to pārliecinājos pārstaigājot šo rajonu un pētīdams krucifiksus. PSRS politiķi zināja asimilācijas pamatlikumu: iznīcinot kādas tautas vēsturi, izzūd arī pati tauta. Par laimi šai laikā, kad Latgalē plosījās vietējie padomju “kultūras nesēji”, atradās trīs entuziasti, kuri, uzzinājuši par šiem vandalisma aktiem, vasaras atvaļinājuma laikā devās no Rīgas uz Latgales pierobežas nomalēm, lai glābtu no iznīcības koka sakrālās tēlniecības mantojumu. Viens no šiem Latgales krucifiksu glābējiem bija toreiz vēl jauniņais gleznotājs Imants Lancmanis, kurš kopā ar diviem Mākslas akadēmijas pasniedzējiem pasargāja no iznīcības ap pussimts sakrālo skulptūru, kas bija izvietotas pārsvarā Krāslavas un Dagdas rajonos. Un, lai cik paradoksāli tas arī nebūtu, mums latgaliešiem zemu jo zemu jānoliec galva ilggadējā Rundāles pils direktora Lancmaņa priekšā par to, ka viņš, pašaizliedzīgi strādājot, no saules lekta līdz rietam, glāba Latgales sakrālās koktēlniecības šedevrus no vietējo komunistisko plintnieču rīkotajām akcijām. Pateicoties Imantam Lancmanim, toreiz no boļševistisko vandāļu nagiem izrautās, bet šodien sakoptās unikālās Latgales krustā sistās Pestītāja figūras var apskatīt Rundāles pils telpās. v

Varu derēt uz Moët & Chandon, ka Latgales kultūras biedrības vadītājai un viņas vietniecei (Izglītības un zinātnes ministrei), nav ne mazākās jausmas par šīm unikālajām Latgales sakrālās tēlniecības vērtībām “čiuļu” zemē. Var nojaust, ka pret vēsturi Šuplinskai nav ne mazāko simpātiju, jo dzīvojot Nautrānos, ko sauc arī par Rogovku, nedrīkstētu nezināt šīs apdzīvotās vietas cienījamākos cilvēkus: 1917.gada pirmā latgaliešu kongresa dalībniekus: Klementiju Jurkānu un Aloizu Gudrīti – skolotāju un direktoru, kurš no sešgadīgās pamatskolas izveidoja Nautrēnu vidusskolu. Ja viņa zinātu, tad būtu rosinājusi šo cilvēku veikumu atzīmēt kaut vai ar piemiņas plāksni.

Vēsturi glabā tauta savā atmiņā, nododot to no paaudzes uz paaudzi. Ne muzeji, ne bibliotēkas, ne pat Rundāles pils nevar ilgstoši glābt tautas kultūras mantojumu, ja valstī dzīvojošie cilvēki kļūst par mežoņiem, nespējot savā atmiņā saglabāt pat pēdējo īsziņu aifonā ilgāk par 2 minūtēm. Šis rīks mūsu bērniem aizstāj visu – tēvu, māti un radus, vecvecākus ieskaitot, visas diennakts garumā, izņemot tās nedaudzās minūtes, kad jāuzņem barība vai jākārto dabiskās vajadzības. Kurš gan viņu vietā atmiņā saglabās tautas vēsturi, mākslu, dziesmas vai latvisko dzīves ziņu? Pašlaik par to rūpējas muzeji, bet tos, kā zinām, vandāļi sagrauj, arī grāmatas komunisti dedzināja un var to atkārtot, Rundāles pilī, kā agrāk, var ierīkot lopu novietni, bet skolas… skolas nav izdevīgas valstij.

Skolotājus kā savulaik Ķīnas kultūras revolūcijas laikā var aiztriekt mežā. Tā vismaz uzskata patreizējā Izglītības un zinātnes ministre. No kurienes nāk šī viņas “dzīvesziņa”, par to, ka skolotāji nepareizi mācā, ka skolēniem neko nevajag atcerēties, iegaumēt, jo viss esot sasniedzams internetā? Mēs visi nākam no bērnības. Tā laikam bija teicis kāds klasiķis. Kad Einšteinam viņa laikabiedri jautājuši, kā audzināt bērnus, lai viņi kļūtu gudri. Zinātnieka atbilde bijusi īsa: “Stāstiet viņiem pasakas!” Lūk, cik vienkārši un vienlaikus ģeniāli. Jautājums, – kādas pasakas bērnībā klausījās ministre? Bērnībā taču mēs saņemam bagāžu visai dzīvei, un neatkarīgi no mūsu gribas, mēs pārņemam no saviem priekštečiem gan ļauno gan labo.
Atceroties Imantu Lancmani un gadījumu ar krucifiksiem Latgalē, jāatzīst, ka vienam šis senču mantojums ir tik negatīvs, ka liek postīt visu, ko iepriekšējās paaudzes radījušas, turpretī kāds cits no saviem priekštečiem (par laimi) ir saņēmis tautas gara vērtību glābšanas uzdevumu un instinktu. Bet ne vienmēr labais ar ļauno ir līdzsvarā, kā minētajā gadījumā.

Mani māc šaubas, vai mūsu dienās var izaugt šādi kultūras vērtību radītāji un saudzētāji, ja patreiz Valsts izglītības virzību nosaka nevis skolotāji, kuri diendienā ir kopā ar skolniekiem, bet gan politikāņi ar ieprogrammētu postīšanas kāri. Ar pedagogu domas noniecināšanu viņi neviļus atgādina padomju laika vienlaidus kolektivizāciju, kuras rezultātā valsts saimniecība pagrima tiktāl, ka mēs vēl tagad nespējam līdzināties civilizētai pasaulei. Bet, ja šodien ejot bezkompromisa izglītības reformu ceļu, kolektivizēsim visas skolas, tad drīz vien nonāksim līdz muzeju slēgšanai, jo nebūs vairs apmeklētāju. Līdzīgs liktenis gaida arī bibliotēkas. Un noslēgumā parādīsies jautājums: kāda joda pēc mums vajadzīgs Einšteins ar viņa padomu stāstīt bērniem pasakas?

P.S. Attēlā: tā šobrīd Rogovkā izskatās 1917.gada Pirmā Latgales kongresa delegāta un Latgales Pagaidu zemes padomes locekļa Klementija Jurkāna māja.

Read Full Post »

Tagad modē ir viss latgaliskais. Pat tie, kuriem agrāk latgaliešu runa krita uz nerviem, tagad cenšas to neizrādīt. Arī politiskie avantūristi tēlo latgaliešu draugus un aizstāvjus. Gribētos  viņus kārtīgi nolamāt, bet trūkst latgalisko lamuvārdu, jo 300 gadu garajā pārkrievošanas posmā esam piesavinājušies krieviski perversās jēlības, un esam aizmirsuši lamāties savā valodā. Tādēļ sasprindzināju visus spēkus, lai atsauktu atmiņā to laiku, kad skolā vēl nepratām  krieviski  ne runāt, ne lamāties, bet  sunīt nedraugus taču vajadzēja.

Atcerējos.

Un tagad, lai  ātrāk tos palaistu apritē, es piedāvāju vispirms, tā teikt – izņēmuma kārtā, šos lamuvārdus izmēģināt Saeimas deputātiem – latgaliešiem, jo viņiem tie visvairāk vajadzīgi, aizstāvot  visu mūsu intereses.

Piemēram. Vislatgaliskākais deputāts Viļums, noskaities uz Solvitu varētu teikt: „Ak, tu škierba!” Vai, nebūdams vienisprātis ar deputātu Zaķi, noburkšķēt : „Rupucs taids!” Toties deputāts Igaunis oligaru partijas pārstāvim varētu veltīt sulīgo teicienu: „Tu tok esi vīn taids blusas papīds!” Lai gan pašu partijas biedru no VARAM arī kādam no latgaliešiem gribētos kronēt tā: „TU, sisiņu pesteitōjs!”

Protams, arī tādiem apzīmējumiem kā „pūrduļs” un „škierzlots” noteikti atrastos noderīgs pielietojums.

Aicinu visus latgaliešus kopējiem spēkiem papildināt latgalisko lamu vārdu arsenālu, jo tam ir lielas priekšrocības, salīdzinot ar krieviskajiem. Pirmkārt, par lamāšnos latgaliski nedraud administratīvā atbildība. Otrkārt – Lindermans, Girss un pat Gapoņenko nevarēs pateikt, ka bez krievu mēles latgalieši nevar iztikt pat lamājoties. Un treškārt – arī Solvita mūsu deputātiem nevarēs draudēt ar kārtības rulli, jo nekā nesapratīs.

Read Full Post »

Klausoties, kā reizi pēc reizes neglābjamas muļķības sarunā gan ministri, gan deputāti un pat Valsts prezidents, man pēc ilgām pārdomām radās kaut kas līdzīgs racionalizācijas priekšlikumam.

Tā būtība ir pavisam vienkārša: visiem politiķiem, kuru IQ ir katastrofāli zems, jāpiekomandē dubultnieku eskorts, lai spiedošas vajadzības gadījumā procedūras vadītājs spētu izvēlēties vispiemērotāko. Tas, protams, sadārdzinās vienu vai otru pasākumu, toties nebūs tik bieži jākaunas par mūsu politiķu zemo intelektu.

Read Full Post »

Šādu atziņu jauniešu vidē nākas dzirdēt arvien biežāk. Tā nav tukša vāvuļošana vai poza, bet lielas daļas pārliecība un dzīvesveids. Pagājuši laiki, kad latvieši varēja lepoties ar darba tikumu, jo esam iestājušies Eiropas savienībā un paņēmuši no tās visus netikumus, aizmirstot apgūt labāko. Kas tad radīja šo situāciju, kuru nereti jaucam gan ar progresu, gan ar globalizāciju? Viss sākās laikā, kad viens marsietis sadomāja kļūt par politiķi un ar ļeņiniskām metodēm, noārdot visu iepriekš uzbūvēto, pārņemt varu valstī. Tika radīta Ģimenes lietu ministrija, kura grāva ģimenes pamatus; parādījās t.s. Nejēdzību novēršanas birojs, kurš, protams, nenovērsa valdības radītās nejēdzības. Izveidotā Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija sāka graut skolotāju prestižu, aizliedzot bērniem pat tāfeli klasē noslaucīt. Šajā „demokratizācijas” procesā ar sevišķu agresivitāti iesaistījās arī plašsaziņas līdzekļi: Pakalniņa radīja filmu ar nosaukumu „Pitons” par skolas direktori; Katrīne Pasternaka kādā televīzijas pārraidē atļāvās skolas direktoru apvainot noziedzīgos nodarījumos bez tiesas sprieduma, LNT raidījumos „Tautas Balss”  ar speciālu inscenējumu palīdzību mākslīgi radīja vizuālus kadra efektus, lai iespaidotu televīzijas skatītājus it kā pierādot, cik prettiesiski rīkojies kāds skolotājs, direktors vai skolas darbinieks. Visu šo aktivitāšu rezultātā skolēnos tika izveidota pārliecība, ka skola un skolotāji ir galvenais ļaunums, no kura jāturas cik iespējams tālāk. Un, lūk, tagad ievācam ražu. Vai jābrīnās, ka tādu informāciju saņēmušie jaunieši saka: „Labāk nomirt nekā mācīties”?

Tāpat likums par aizliegumu bērnus ekspluatēt ir radījis tikai negatīvu efektu. Ierēdņi, nespēdami atšķirt audzināšanu darbam no ekspluatācijas, atkal sita skolas un skolotājus. Tā rezultātā bērni mācību stundās vairs nedara neko, jo viņiem ir iestāstīts, ka ļaunie skolotāji viņus grib ekspluatēt, tādēļ visiem spēkiem ir jāpretojas. Un viņi pretojas kā māk, vēl jo vairāk tādēļ, ka arī mājās nav radināti kaut ko strādāt – vecāki, dzīvodami no pabalstiem, ir degradējušies, un nereti alkohols ir vienīgā viņu prioritāte. Tā no mazotnes audzināti neko nestrādāt un iztikt no „zila gaisa” liela daļa jauniešu ienāk dzīvē ar domu, ka visi labumi krīt no gaisa, ka strādā tikai muļķi, jo strādāt ir grūti un bez gala garlaicīgi. Ne tā, kā iedzert vai uzpīpēt zālīti.  Pārmaiņas pēc var arī kaut ko salauzt, jo tam prāta piepūlē nav vajadzīga, ne  tā kā mācoties matemātiku vai valodu. Savstarpējai saziņai taču pietiek ar dažiem žestiem un primitīviem vārdiem kā to redzam filmā „Kolka Cool”.

 

Read Full Post »

Pa pusei latgaliski

„Neatkarīgās” 27. decembra numurā Aisma Orupe  rakstījusi, ka latgalieši savai valodai grib lielāku atbalstu. Arī es, kā Latgales iedzimtais n-tajā paaudzē, ar to esmu vienisprātis. Bet…! Neskatoties uz jebkuru atbalstu esošajā situācijā panākumi latgaļu valodas apguvē izpaliks, ja izpildītāji būs diletanti.

Kāpēc? Pierādīšu ar lietotās valodas piemēriem. Lūk, Baltinavas vidusskolas jaunieši: „…lai celtu latgalisko pašapziņu, sarīkojām jauniešu pasākumu – ‘’večerinku…” Arī  Nautrānos notiek kas līdzīgs. Kādā laikraksta „Rēzeknes Vēstis” numurā izlasīju nautrāniešu ievietotu sludinājumu – „Smotra tiergs Rogovkā”. Izklausās, ka no trim vārdiem divi ir aizguvumi no krievu valodas.

Ilustrācijas dēļ citēšu vēl kādu latgaliskās „daiļrunas” paraugu: „…byutumba ruskōs, mes jemtumba, a latviskōs nikak ne možna razabratca, cyti slovi sausim nepoņatni, ka mes i neslykali taidu slovu.” Vai tādu latgaliešu valodu mēs atbalstīsim?

Man patīk klausīties tīru latgaļu valodu bez svešvalodu piesārņojuma. Diemžēl ļoti reti to gadās dzirdēt. Skaisti latgaliski runā režisors Jānis Streičs. Kādreiz krāšņi latgaliski prata izteikties mākslas zinātnieks nelaiķis Jānis Pujāts. Arī Rēzeknē dzīvojošā ārsta Marta Haheļa latgalisko runu allaž var klausīties kā labu mūziku. Diemžēl, valstiski atbalstot latgaļu valodas mācīšanu skolās, esam aizmirsuši pašu galveno – kur ņemt mācību līdzekļus un kur atrast profesionālus latgaļu valodas skolotājus? Pašlaik viss notiek pašdarbnieku līmenī, tādēļ jebkuru žargonu skolnieki uzskata par latgaļu valodu. Tādu pašu visatļautību latgaliskā runā pieļauj arī dažs deputāts, parādot nevis valodas skaistumu, bet drīzāk tās nabadzību, kad  ap 300 vārdu  garā rakstiņā ne visai labi skanošo vārdiņu „ vuiceba” vai „vuiceitīs” atkārtojis vismaz desmit reizes. Vai latgaļu valoda tik nabaga, ka nav cita vārda, ar ko apzīmēt zināšanu apguvi?

Katra valoda ir skaista, ja tā ir tīra, nav piesārņota ar citu valodu aizguvumiem. Pagaidām izskatās tā, ka latgaliski runājošie, bieži vien savā valodā iekļauj tautas vienkāršrunā satopamos krievu valodas elementus, bet patiesi latgaliskos priekšmetu un darbību apzīmējumus necenšas pielietot. Piemēram. Vai daudzi latgalieši zina vārdu „palāda”, „dzeļvēdere” un „susātivs” nozīmi?

Read Full Post »

Visspilgtākās bērnības atmiņas saistās ar Ziemassvētkiem. Māte gan nebija centīga dievnama apmeklētāja, bet 25.decembra rītā ap četriem allaž gāja uz Nautrēnu baznīcu un ņēma arī mani sev līdzi. No pātariem es vēl neko nesapratu, bet vizuālais iespaids man palicis atmiņā līdz pat šodienai. No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā celtne toreiz man likās varena, mistiska un  neaptverama. Lai gan arī tagad šī provinces baznīca manās acīs neko nav zaudējusi no savas pievilcības. Atļaušos pat tādu kā ķecerību un teikšu, ka Nautrānos baznīca izskatās gaumīgāka nekā tās populārā māsa Aglonā. Bet savas dzimtās puses baznīcas sakarā gribas atgriezties laikā, kad to sāka būvēt. Tā bija 19. un 20. gadsimtu mija. Vecā koka baznīca bija savu laiku nokalpojusi un kļuva bīstama. Tādēļ Nautrānu katoļu draudzes locekļi, visnotaļ garīdzniecības mudināti, vāca ziedojumus jauna dievnama celšanai.

Par to, kā toreiz veicās ar baznīcas celšanu, par cilvēku alkatību un citiem nautrāniešu netikumiem var izlasīt tā laika avīzēs. Lūk, to dienu laikraksts „Drywa”1909.gada 21.jūlijā rakstīja:

„Nautrāni. – Byus dreiži desmit godu, kai  Rogoukas mīstiniā sōkta myureit bazneica, bet, kod byus beigta, wīns Dīvs zyna. Wacō wysā gōžas, pyust un jai  lūgi kreit. Par kū nautranīši nataisa bazneicas? Par tū, ka wysu naudu nūdzer un atstōj krūgūs. Un krūgi pi mums naskaitami daudzi … Kauns, brīsmeigs kauns jums, rogoukīši!

Tekļa, K.”

Lūk, ar kādām grūtībām tapa šī baznīca.

Read Full Post »

Ar šādu nosaukumu pirmssvētku „Sestdiena” aprakstījusi par Latgales sirdi dēvētās pilsētas mēra Aleksandra Bartaševiča apbalvošanu ar nevalstiskās organizācijas Latvijas valsts aizsardzības fonda „Lāčplēsis” bronzas goda zīmi. Kā zināms, „Lāčplēša” fonds šo apbalvojumu piešķir cilvēkiem, kuri „cīnījušies Latvijas labā” un veic „nozīmīgas sabiedriskās aktivitātes”. Vai tiešām Rēzeknes pašvaldības galva cīnījies Latvijas labā, atbalstot referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai? Laikam jau „Lāčplēša” fonda vadība šīs aktivitātes uzskata par atbalstāmām, jo aicina neapstāties pie sasniegtā. Bartaševičs nemaz negrasās apstāties, jo strauji tuvojas pašvaldību vēlēšanas, pirms kurām jāizmanto katrs gadījums, lai spodrinātu savas spalvas un uzveiktu visus konkurentus. Arī ārējais veidols viņam pirmšķirīgs – liekas tūlīt paķers balalaiku un metīsies lekt kazačoku. Tas priekš tiem, kuri grib otro valsts valodu. Bet pilsētas galva grib būt vēlīgs arī pret pamatnācijas pārstāvjiem, it sevišķi pirmsvēlēšanu gaisotnē. Tādēļ ir gatavs pat teikt  galveno  runu Rēzeknes mākslinieku  gadskārtējās darbu izstādes atklāšanā. Uzrunāt māksliniekus, pie tam latviski, nav tas pats, kas vadīt pilsētas domes sēdi. Arī padomju laikos mākslas izstāžu atklāšana bija varas pārstāvju prioritāte, un tādēļ šie pasākumi nedaudz atgādināja nelaiķa izvadīšanas ceremoniju. Šoreiz gan, atklājot Latvijas valsts svētkiem veltīto mākslas izstādi, pilsētas galva  klātesošos tikai samulsināja ar savu nelokāmo pārliecību: „Es tā domāju… un tas, kā es domāju, ir objektīvi.” Pēc šīs priekšnieka uzrunas kaut ko teikt uzdrošinājās arī kultūras pārvaldes vadītāja, no lapas nolasot ar atzinības rakstiem apbalvotos. Laikam jau domē nav cieņā latviešu valoda, jo tekstā bija arī šāds vārdu salikums: „Mākslinieks tiek apbalvots ar goda rakstu kultūras pārvaldes”.

Var nojaust, ka pilsētas centrālajā piemineklī ietvertie vārdi „Vienoti Latvijai” nav īsti Domes gaumē. Vismaz otro vārdu varētu nomainīt. Tā domā ne tikai Lindermans. Tauta svārstās. Vai latgalieši tiešām dos priekšroku lētākam benzīnam un šņabim austrumu robežas viņā pusē?

Read Full Post »

Ņemot vērā to, ka pieprasījums pēc grāmatas bija lielāks, nekā pieejamo grāmatu skaits, nolēmu dot iespēju interesentiem iepazīties ar grāmatas saturu elektroniski.

Grāmata “ŠAIPUS VIŅPUS”

Read Full Post »