Feeds:
Ziņas
Komentāri

Archive for the ‘Uncategorized’ Category

Runā, ka mēs katrs jūkam prātā pēc sava parauga. Arī es. Kopš agras bērnības, kad skolotāji mūs vadāja ekskursijās, lai iepazītu savas zemes vēsturi un kultūru, man palicis atmiņā gājiens uz seno latgaļu pilskalnu Nautrēnu pagastā Opiņkos, kad ziņkārības dzīts līdu Velna alā. Šogad, 65 gadus pēc pirmā apmeklējuma, vēlējos šo vietu redzēt vēlreiz. Pieejamā informācija liecina, ka šis pilskalns ir „nozīmīga seno latgaļu apdzīvota vieta, un Vices strauta labajā krastā izveidojusies Velna ala, saukta arī par Latgales mazo Staburagu. Šādas alas Latvijā ir tikai divas.” Pēdējo reizi šajā vietā biju apmēram 1948.gadā. Pēc 60 gadiem mēģināju atrast šo vietu, bet nesekmīgi, jo ar mašīnu ceļš bija neizbraucams. Šogad 23.jūnija priekšpusdienā mēģināju šo savas dzimtās puses nozīmīgāko vietu apmeklēt vēlreiz un iepazīstināt ar to arī jaunāko paaudzi. Diemžēl nesekmīgi, jo pie ceļa, kuram it kā jāaizved līdz netālajam pilskalnam, rēgojās tikai norāde „Rasnupļu kapi”. Domādami, ka uz kapiem mums doties vēl pāragri, kopā ar jaunākās paaudzes pārstāvjiem virzījamies pa knapi izbraucamo ceļu dienvidu virzienā, kur saskaņā ar kartes datiem apmēram pēc kilometra vajadzēja būt meklētajam pilskalnam. Diemžēl nebija nevienas norādes, tikai nepārejami džungļi. Arī cilvēka neviena, kam lūgt padomu, lai orientētos – pilnīga bezspēcības sajūta . Radās iespaids, ka atrodamies nevis Latvijas republikas Nautrēnu pagastā, ko vada bijusī Saeimas deputāte Līvija Plavinska, bet kādā atpalikušā Krievijas guberņā, ko vada amatpersona, kurai Latvijas vēsture tā sacīt ir „po barabanu”.

Advertisements

Read Full Post »

Aizgājušā gada pēdējā darba dienā gadījās visai zīmīgs notikums. Iezvanījās skolas tālrunis. Telpā bez manis neviena nebija, tādēļ pacēlu klausuli. Kāda vīrieša balss jautāja: „Vai skola?” Kad atbildēju ar ”Jā”, man paziņoja, ka vajadzīgs paraksts. Zvanītājs nebija stādījies priekšā, ne arī paskaidrojis, kāds dokuments ir jāparaksta. Tāpēc, mēģinot noskaidrot lietas būtību, pajautāju, kas zvana. Tomēr zvanītājs izvairījās no atbildes un teica, ka grib runāt personīgi ar direktori. Ienāca prātā – varbūt kāds saimnieciska rakstura dokuments palicis neparakstīts, tādēļ izskaidroju, kā atrast vadītāju. Ar to mūsu saruna arī beidzās. Tikai vēlāk dabūju zināt, ka bija ieradies kāds Rēzeknes Augstskolas students un gribējis panākt, lai skolas direktore paraksta apliecinājumu, ka viņš izgājis skolā studiju nobeiguma praksi, tātad patiesībā sagaidījis, lai ar parakstu apstiprina neaizpildītu veidlapu. Kad viņam skaidrots, ka skolā dokumentus nevilto, jauneklis centies pārliecināt direktori, ka citos priekšmetos viņš tādā veidā jau daudzas reizes praksi esot nokārtojis. Nesaņēmis kāroto, students juties gauži sarūgtināts un pārsteigts, ka šoreiz tas nav izdevies.
Šis gadījums manuprāt izteiksmīgi parāda, kā mēdz mācīties un kārtot ieskaites augstskolu studenti, kādas ir viņu zināšanas un kādus speciālistus pēc studiju beigām saņems valsts saimniecība. Tik pat uzskatāmi šis students parāda, cik nelietderīgi tiek iztērēta nodokļu maksātāju nauda.
P.S. Es labprāt nosauktu šī nepārprotami blēdīgā studenta vārdu. Diemžēl, viņš gribēja palikt anonīms, pat sagaidot parakstu. Tādi, lūk, tikumi.

Read Full Post »

11.decembrī skolotāji gandrīz no visas Latvijas bija sabraukuši Rīgā, lai izteiktu savu protestu kārtējai valsts vadītāju divkosībai, kuras rezultātā skolotāji nezina, vai saņems savu „iztikas minimumu” un IZM nav skaidrs, ne par ko maksāt, ne arī, cik maksāt. Pirms tam premjere Laimdota Straujuma visgudri bija pamācījusi pedagogus, ka jāiet piepelnīties citās dzīves jomās – zemkopībā, tirdzniecībā vai pakalpojumu sfērā. Diemžēl premjeres piedāvājumā skolotāji nesaskatīja nekā jauna, jo tas atgādināja padomju laika praksi, kad visi lauku skolotāji, lai papildinātu ģimenes budžetu, mazdārziņā audzēja kartupeļus un kāpostus, katrs slauca savu goteli un intensīvi ievāca visas mežā augošās dabas veltes – gan pašu vajadzībām, gan tirgum.
Tagad izrādās, ka dzīvojam citā laikā un citā iekārtā, un skolotājiem vairs nav mazdārziņu, arī mežs pieder kādam, kurš nevēlas tur redzēt svešus cilvēkus. Ja nu skolotājam nepietiek ar saņemto algu, lai iet ubagot. Diemžēl statuss un lepnums to neatļauj.
Visai raksturīgi, ka lielākā daļa deputātu, kas tajā rītā gāja piketētājiem garām uz Saeimas namu, neapstājās un pat nesasveicinājās ar skolotājiem, tā acīmredzot izrādīdami ne tikai savu necieņu, bet arī nevēlēšanos risināt samilzušās izglītības problēmas. Tomēr pēc ilgas gaidīšanas piketētājus beidzot pagodināja ar savu uzmanību nozares ministre Mārīte Seile, kura klusībā bija cerējusi, ka varēs atrisināt skolotāju darba samaksas jautājumu, neizdodot ne centa. Nevajag daudz, viņa domāja, vajag tikai nopublicēt skolotāju algu sarakstus, un skolotāji savā starpā saplēsīsies līdz asinīm. Tad nevienam prātā vairs nebūs ne piketi ne streiki. Skaldi un valdi. Tāda laikam bija iecere. Ne jau tāpat vien ministre sanākušajiem viltīgi pajautāja, kāpēc liela daļa sabiedrības neatbalsta algu pacelšanu pedagogiem. Diemžēl, neviens no piketa dalībniekiem neatrada šai parādībai izskaidrojumu un palika atbildi parādā.
Patiesībā izskaidrojums šai parādībai nav tālu jāmeklē. Propaganda ir spēcīgs masu ietekmēšanas instruments. To saprata Gebelss un iestāstīja vācu tautai, ka visu nelaimju cēlonis ir ebreji. Arī Staļins ar masveida melu kampaņas palīdzību panāca, ka cilvēki iznīcināja viens otru svētā pārliecībā, ka cīnās ar tautas ienaidniekiem. Kaut kas līdzīgs noticis arī mūsdienu sabiedrībā, kur visi masu informācijas līdzekļi daudzu gadu garumā centušies radīt negatīvu iespaidu par skolotājiem. Gan „Bez Tabu”, gan „Tautas Balss” rādīja pašu veidotus inscenējumus, kuros sensāciju kārajiem skatītajiem piedāvāja izbaudīt mirkli, kad skolotāji it kā spārda ar kājām savus skolniekus. Sašutums auga līdz kļuva par modi visus pedagogus padarīt par monstriem, un Laila Pakalniņa uzņēma filmu ar nosaukumu „Pitons”- par skolas direktori, protams. Tika aizmirsts gan par nevainības prezumpciju, gan par cilvēka pamattiesībām. Visi taču bija pārliecināti, ka uz skolotājiem tās neattiecas. Viņus var zākāt bez mitas un bez mēra gan plašsaziņas līdzekļos gan sadzīvē.
Kas ierosināja visu šo kampaņu, kura atgādina Ķīnas „kultūras revolūcijas” pasākumus? Ne jau Grigals vai Muktupāvels to izdomāja. Viņi tikai izpildīja kāda pasūtījumu un saņēma par to savus grašus, paši neapjaušot, ka graudami skolotāja prestižu, palīdz iznīcināt savas valsts izglītību. Tautai diemžēl ir īsa atmiņa. Tai aizmirsies, ka savulaik ieceļot par Izglītības un Zinātnes ministru nesekmīgu studentu, valdība ņirgājās ne tikai par skolotājiem, bet arī par augstskolu profesoriem, rektoriem un Zinātņu akadēmijas darbiniekiem. Un pavisam nesenā pagātnē – vai Saeimas deputātus, kuri uzticēja veikt izglītības sistēmas reformu alkohola un citu apreibinošu vielu cienītājam, iespējams nosaukt par Latvijas patriotiem un izglītības atbalstītājiem ?
Nevar tautas izglītošanas jautājumus lemt nevienā Centrālā tirgus paviljonā, lai cik moderni tas būtu iekārtots. To vajadzētu darīt tiem divdesmit tūkstošiem augsti izglītotajiem cilvēkiem, kuri izvēlējušies nepateicīgo skolotāja profesiju. Diemžēl valsts lēmējvara tā vietā, lai radoši izmantotu viņu garīgo potenciālu, rīkojas kā ar plangtonu. Strīds patiesībā notiek tikai par to, kādus sietus izvēlēties, lai šo pašu radīto bezformas masu izfiltrētu.
P.S. Personīgi neatbalstu tāda veida piketus, kuros dalībnieki neko citu neprot , kā tikai svilpt un izkliegt nesakarīgus saukļus. Tas atgādina kādu studentu, kurš ar ūdens pistoli skraidīja ap Brīvības pieminekli, līdz kļuva par Izglītības ministru. Neko darīt – padotie ņem piemēru no saviem komandieriem.

Read Full Post »

Kad grāmatas “Krievināšana” izdošanai veltītie apsveikumi bija izskanējuši, visi klātesošie gribēja iegūt ne tikai pašu grāmatu, bet arī autora parakstu tajā. Starp daudzajiem autogrāfa gribētājiem gadījās arī kāds nepazīstams vīrs spēka gados, kurš sniedza man tumši zilos auduma vākos iesietu pirmās brīvvalsts laikā izdoto grāmatu „Tēva Sēta” un vēlējās apmaiņā pret to iegūt manējo. Es viņam pateicos, protams, un gribēju to nolikt uz galda, lai pasniegtu viņam savējo, bet nepazīstamais mani apturēja un lūdza ieskatīties pirmajā lapā. Es atvēru grāmatas vāku un … ieraudzīju 1946.gada veltījumu man 8. dzimšanas dienā! Nezinu, kur visus 68 gadus grāmata bija atradusies, bet mātes sarūpētās, kaut arī nelielās, svinības man nav aizmirsušās, un atmiņā palikušas galvenokārt dāvātās grāmatas. Tēva brālēns man uzdāvināja zaļos auduma vākos iesietu Sigrīdas Undsetes grāmatu „Olavs Auduna Dēls”, bet Ņina no Meikulāniem – šo „Tēva Sētu”. Tā bija tā pati meitene, par kuru savas grāmatas 193 .lapaspusē rakstīju, kā Andrejs Jūrdžs viņu aiz matiem novilka pa kāpnēm no otrā stāva. 1946.gadā daudzi apkārtējo sādžu puiši pa ziemas vakariem iegriezās mūsu mājās, lai paamizētos ar meitenēm, kuras mācījās pie mātes šūšanas amatu. Es viņus pazinu, bet toreiz nenojautu, ka viņi visi, izņemot Andreju Jūrdžu, kurš vēl nebija pilngadīgs, dzīvoja nelegāli, jo bija izvairījušies no dienesta padomju armijā. Tikai daudzus gadus vēlāk, kad viņus tiesāja kā nacionālos partizānus, es apjautu, ka, iespējams Andrejs bija tas, kurš sekmēja sava ciema puišu iekrišanu, jo pildīja iznīcinātāju rotas komandiera Meļņa uzdevumus.
Lūk, kādas atmiņas manī atsauca Ņinas dāvinātā grāmata pirms 68 gadiem, kuru atkal ieguvu 23.augstā.

Read Full Post »

Grāmata

Mana jaunā grāmata par Latgales kādreizējo nonākšanu Krievijas atkarībā un turpmāko atrašanos tās iespaidā jau atrodas tipogrāfijā. Tā sauksies – „Krievināšana”- un tieši 23.augustā, 75.Molotova-Ribentropa vienošanās gadadienā Rīgā notiks grāmatas prezentācija. Staļins ar Hitlera atbalstu toreiz ieguva tiesības likvidēt Latvijas neatkarību, un pašreizējie notikumi Ukrainā mums kārtējo reizi atgādina, ka vēsture jebkuru brīdi var atkārtoties. Tādēļ, izklāstot grāmatā Latgales vēstures īpatnības, vēlējos atgādināt, ka Latgale visos laikos ir bijusi tā Latvijas daļa, kas visvairāk pakļāvusies krievināšanai. Tā saucamie Latgales autonomijas atbalstītāji mēģina iestāstīt, ka kopā ar Krieviju latgaliešiem klāsies labāk. Pat augsti mācīti filologi ar doktoru diplomiem padusē pūlas vaiga sviedros, lai no tautas ikdienā lietotā slenga, kurš pārsvarā sastāv no krievu vārdiem, izveidotu latgaliešu literāro valodu. Gribas jautāt – kā uzdevumā?
Grāmatā „Krievināšana” atainotie notikumi balstīti arhīvu materiālos, vēsturnieku atziņās un seno laikrakstu publikācijās. Tajā pat laikā Latgales šodienas notikumi daudzos gadījumos sasaucas ar gadu simtus vecām norisēm, jo kādreiz veiktās pārtautošanas sekas atgādina par sevi ik uz soļa – daļa latgaliešu inerces dēļ turpina paškrievināties.

Read Full Post »

Ir cilvēki, kuri  dienu iesāk ar kafiju, citi – ar rīta pārskrējienu vai peldi, bet nupat sākusi ieviesties jauna tradīcija dienu uzsākt ar spaisa dūmu. Par šo jauno un aizraujošo nodarbi acīmredzot parūpējušies mūsu valdošā elite, kuras paspārnē darbojas ienesīgais apreibinošo vielu  bizness.  Par to pārliecinājāmies vistīrākās nejaušības dēļ, kad Valsts drošības un iekšlietu komisijas deputāts no NA nolika savu mandātu sakarā ar to, ka viņa dēls tika pieķerts ar lielu daudzumu psihoaktīvo vielu, ko tautā dēvē par legālajām narkotikām vai vienkārši – spaisu. Sociālajos tīklos pat izskanēja uzslava viņam par godprātīgo rīcību. Pirms slavēt tēva-deputāta atteikšanos no mandāta, der ievērot to vienkāršo un visiem zināmo patiesību,  ka ģimenēs, kur vecāki  pelna sev iztiku ar godīgu darbu un nemeklē nelegālus ienākumus, neizaug bērni ar kriminālām  tieksmēm. Arī mums zināmā NA deputāta dēls, lai cik pieaudzis arī nebūtu, nenolaidās no Marsa, bet izauga paša ģimenē un tagad sekmīgi reproducē visu to, ko savulaik iemācījies no tēva vai mātes.  Kriminālās tendences un aizraušanās ar psihoaktīvajiem produktiem uzņem apgriezienus tādēļ, ka mūsu likumdevēji nevēlas tautas indēšanos apturēt, jo kādai tautas priekšstāvju daļai tas nes papildus ienākumus. Arī iekšlietu sistēmā ir cilvēki, kuriem izdevīgi neredzēt likumpārkāpumus, kamēr par to saņem zināmu labumu. Reizēm var novērot dīvainas, pat paradoksālas situācijas. Tā kāda policijas darbinieka piecpadsmigadīgais dēls pats aktīvi lieto spaisu un dāsni tirgo arī pārējiem mazgadīgajiem. Tajā pašā laikā nepilngadīgā narkodīlera tēvs neatrod par vajadzīgu aizvest dēlu pie ārsta, lai pārtrauktu jaunieša atkarību un pārējo pusaudžu indēšanu. Par labu tā saucamā spaisa lietotājiem nāk apstālis, ka mūsu valsts laboratorijas nespēj noteikt šo indīgo vielu klātbūtni organismā. Tādēļ  nāk prātā ķecerīgas domas par mūsu tiesībsargājošās sistēmas atbalstu spaisa izplatībai.

Read Full Post »

Slimnīcā ejam ne jau prieka pēc, bet neatliekamas vajadzības spiesti. Ja turklāt šī vajadzība ir neatliekama un ar valsts atvēlēto naudu salāpīt veselību nevar, par operāciju jāmaksā pašam. Par to nevajadzētu gausties, jo ārstiem tāpat jāēd un jāveic komunālie maksājumi kā mums visiem. Kad pirms pāris dienām pats nokļuvu Stradiņos, biju pārsteigts, ka tur aizvien vēl lielā mērā valda padomju gaisotne. Jau uzņemšanas  nodaļas registratūrā sēdošais sieviešu kārtas cerbers jums atgādinās sen aizmirsto frāzi: “Ieejot pa šīm durvīm, cerības atstāj ārpusē.” Tālāk jūs sagaidīs virkne aizliegumu un aizrādījumu: “Garderobē pa nakti apģērbu neatstāt”, un tam pretrunīgais “Nodaļā ar virsdrēbēm ieiet aizliegts.” Cilvēkam, kurš atnācis ārstēties, nvJ pat kur droši glabāt savas mantas. Ja , ejot uz operāciju, viņš naudu, rotaslietas un dokumentus atstās palātā, neviens tās nesargās, jo reģistratūras “cerbers”  jums tālredzīgi licis parakstīties, ka par  mantām, ko esat paņēmis līdzi, slimnīcā neviens neatbild. Tādēļ griezties ar savām rūpēm pie medicīniskā personāla būtu vislielākā nekaunība, par ko liecina ne tikai medmāsu vai sanitāru brežņevveidīgās sejas izteiksmes, bet nereti arī ārstu betona ģīmji. Tādēļ patiešām jutos patīkami pārsteigts, kad novietots uz operāciju galda izdzirdu : “Es būšu jūsu anestezioloģe,  mani sauc…., gribu zināt, ar ko esat slimojuši, vai  nepanesat kādas zāles, utt.” Toties operējošais ķirurgs gribēja palikt anonīms. Man ienāca prātā ķecerīga doma, ka viņam trūkst tikai kapuces, kas aizsedz seju kā to darīja viduslaiku…. Neapšaubāmi, ka šī iemesla dēļ es jutos kā uz ešafota. Labi, ka simpatiskā anestezioloģe manu apziņu ātri atslēdza. Arī operācijai beidzoties un saņemot rēķinu, es tā arī neuzzināju operējošā ķirurga vārdu. Tāpat kā modernajos Rīgas autoservisos slēpj patiesā darbu veicēja vārdus.  Jutos neomulīgi, tādēl pēc atgūšanās no narkozes, izteicu vēlēšanos ātrāk tikt uz mājām.  Virsmāsa  man diezgan indīgi attrauca: “Te nav nekāda trakomāja, no kuras pēc iespējas ātrāk jātiek ārā.”

Read Full Post »

Politiķi, mediķi un alkohola tirgotāji nepārtraukti strīdās savā starpā par to, kam atļaut dzert, kad atļaut dzert un par cik pārdot dzeramo. No šīs pretējo uzskatu sadursmes reāla labuma nav un nebūs, jo ne politiķiem, ne mediķiem nav saskares ar sabiedrības zemākajiem slāņiem, kur notiek masveidīga alkohola ražošana, tirgošana un patērēšana. Par apjomiem, kādi tiek izdzerti var nojaust no ceļu policijas ziņojumiem par noķertajiem dzērājšoferiem, kuru organismos konstatētais reibums atbilst 3, 4 un pat vairāk promilēm. Ja viņus nespēj iebaidīt simtos un pat tūkstošos latu mērāmie sodi, tad cenu un pārdošanas ierobežojumi viņus nebaidīs ne tik, jo regulāra alkohola lietošana ir kļuvusi par normu. Pavērojiet jauniešus, kā viņi tērē savu naudu. Jau sākot ar astoto klasi zēni, tikuši pie kādas naudiņas, vispirms iegādāsies cigaretes, bet septiņpadsmitgadīgie un vecāki, vispirms nopirks alkoholu, bet par atlikušo naudu – cigaretes. Citu interešu nav, jo lielākā daļa mājās citu darbību nav redzējuši, izņemot glāžu un pudeļu cilāšanu. Tas notiek neatkarīgā Latvijā, kur visiem it kā ir iespējas sevi attīstīt, lai dzīvotu cilvēka cienīgi.

Un tagad par to, kā dzīvoja  un dzēra mūsu priekšteči pirms simts un vairāk gadiem. Tā laika avīzē lasām: Nautrāni. „Pi  mums paslapyni krūdzini plidejās kai sēnis pēc leita. Bet nautranīši nazyna rūbežu: jī dzer, dzer, nūplēš ōzi un otkon dzer leidz nasamaniai. Trokā dzārumā nautranīši gaisynoj na tikai prōtu un wysu sowu naudu, bet ari drēbes.”(„Jaunas Zinias” Nr.74) Ja nebūtu šīs atsauces uz 100 gadus seno avīzi, varētu nodomāt, ka tas viss notiek šodien. Un vēl daži piemēri.

„Nu kō  lai bārni jem lobu pīmāru? Jūs dzemdētōji, kai tāvi, tai mōtes, dzer un pīdzer na tikai swātdīnom, bet ari dorbadīnom. Pīdzāruši, jī wōliojās dubliūs pa celiu molom un gruowim, kaunās, lomojās napīkluojigim wuordim, wīns nu ūtra zūg un nas uz krūgu.”(„Jaunas Zinias” Nr.49)

„Liaunums, kaidu dora reibigi dzerīni, jau ir stypri   monams storp wītejū zemnīku bārnim: lelōkō dalia pogosta školas muocekliu ir wōja prōta un atminias. Gondreiž wysi bārni dzer, peipej un …”(„Jaunas Zinias”Nr.49. 1913.gads.)

Nu, vai nav gluži kā mūsdienās?

Read Full Post »

Ar tādu nosaukumu iznākusi latgaliešu „aizstāvja” Gapoņenko grāmata. No malas raugoties, var rasties jautājums: kāda gan vajadzība mūsu iekšējās latgaliešu lietās jaukties sveštautietim? Tomēr, ieskatoties tuvākā un tālākā Latgales vēsturē, šāda autsaideru iesaistīšana politiskajās spēlēs atrodama ne jau pirmoreiz un neliecina neko labu. Šajā sakarā der atcerēties 1917.gada 26. aprīli, kad patriotiski noskaņotā latgaļu inteliģence garīdznieku Trasuna, Skrindas un Velkmes vadībā sasauca latgaliešu kongresu Rēzeknē, lai lemtu par Latgales pievienošanos pārējai Latvijai. Francis Kemps bija tas, kurš uzkūdīja Rēzeknes vecticībniekus, lai šo kongresu izgaiņātu, draudot nogalināt visus, kuri atbalstīs Latgales pievienošanu Latvijai. Kemps  impēŗisko spēku uzdevumā centās šo novadu paturēt Krievijas sastāvā, melojot, ka šeit latgaliešu ir mazāk nekā puse no iedzīvotājiem. Lai torpedētu Latvijas valsts izveidošanu, Kemps toreiz nodibināja pat t.s. „Liaužu partiju” un sāka izdot avīzi „Liaužu Bolss”, kurā pūlējās cilvēkos sēt boļševiku idejas. Varam tikai minēt, no kurienes nāca nauda šīm aktivitātēm. Tomēr veselais saprāts latgaliešos toreiz ņēma virsroku, un 1918. gadā  viņi iekļāvās jaundibinātajā Latvijā. Šim notikumam par godu Rēzeknē uzstādīja pieminekli ar uzrakstu „Vienoti Latvijai”.  Monumentu komunisti divas reizes nopostīja, bet, neatkarībai atjaunojoties, tauta to atkal atjaunoja un 1992. gadā Pasaules latgaliešu 1. konferences laikā  ar lielu sajūsmu iesvētīja. Tas nepārprotami apliecināja, ka visi latgalieši atbalsta pieminekļa postamentā iekalto ideju „Vienoti Latvijai”. Arī 2. Latgaliešu konference 2002. gadā notika līdzīgā noskaņojumā, jo tika izgatavots, uzstādīts un iesvētīts piemineklis Latgales pievienošanās Latvijai iniciatoram Francim Trasunam. Tikai Latgaliešu 3. konferences nostādnes gan runās, gan darbos parādīja, ka abu pirmo konferenču lēmumi tiek izmesti mēslainē un aizmirsti kā nebijuši. Tika runāts par Latgales autonomiju kā Kempa laikos 1917.gadā, tika izgatavota piemiņas plāksne pašam Kempam un svinīgi pielikta pie Rēzeknes domes nama sienas. Vēl vairāk – to finansēja domes vadītājs, kurš atbalstīja valodas referendumu un balsoja par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā. Vēsture atkārtojas! Der atgādināt, ka latgaliešu saieta aktivitātes autonomijas sakarā notika pēc valodas referenduma, kurā  72% Ezerzemes iedzīvotāju nobalsoja par krievu valodu (!). Ja toreiz – pirms 95 gadiem Kempam būtu tik liels atbalsts, mēs tagad nerunātu latviski. Vai tā nav viela pārdomām?

Read Full Post »

Pagājis pusgads, kopš publicēta mana grāmata par dzimtā pagasta nacionālo partizānu gaitām un traģisko bojāeju. Visu tirāžu man par lielu pārsteigumu izpirka pāris mēnešos, lai gan grāmata nebija lēta. Vairāki zvanīja un lūdza, vai vēl nav palicis kāds eksemplārs. Es varēju izpalīdzēt tikai ar grāmatas elektronisko variantu. Bija daudzi zvani no partizānu atbalstītājiem, viņu radiniekiem un kaimiņiem. Visi bija pateicīgi par sniegto informāciju, kas pamatojās uz pašu partizānu atstātajiem dokumentiem un liecībām tiesā. Piezvanīja arī kāds vīrs no visā Latvijā pazīstamas un cienījamas iestādes un teica, ka viņa vecāsmātes brālis ir bijis viens no Ierzeļovā nošautajiem partizāniem, tādēļ gribot uzzināt kaut ko vairāk gan par savu radinieku, gan par iznīcināto bunkuru. Sarunājām, ka viņš tuvākajā brīvdienā atbrauks uz Makašāniem. Tā kādas jūlija sestdienas rītā viņš pie manis ieradās kopā ar meitu, draudzeni un māti – kritušā partizāna māsas meitu. Mēs visi kopā vairāk kā divas stundas runājām par pēckara laiku, par partizānu cīņām un traģisko viņu dzīves noslēgumu. Tad sēdāmies mašīnā un braucām uz Ierzeļovu, jo maniem ciemiņiem gribējās savām acīm palūkoties uz to vietu, kur bija divus  gadus nodzīvojis un 1951. gada 15.oktobrī čekistu nošauts viņu radinieks – nautrēnietis Jānis Romāns. Dabīgi, ka viņiem vairāk par visu gribās uzzināt, kur nogalinātie partizāni, tai skaitā arī Jānis Romāns, aprakti. Diemžēl nevarēju neko palīdzēt, jo man nav pat neoficiālas informācijas – čeka ar saviem izpalīgiem savus upurus apraka klusītiņām un dokumentālas liecības neatstāja. Viņi bija ieinteresēti klusēt. Iespējams, ka pēc gadiem kāds dzērumā arī palielījās, kā izrīkojies ar bandītiem, bet klausītāji izrādījas Nautrēnu centīgākie komunistu pakaļlaižas, kādēļ šī informācija tā arī nogrima nebūtībā. Par to, kāds noskaņojums pret dzimtās puses nacionālajiem partizāniem valda vēl šobaltdien, liecina Nautrēnu pagasta izdotais informatīvais biļetens “Nautrēnu Ziņas”, kurā publicēta bijušā Nautrēnu pagasta iedzīvotāja Antona Lubāna manas grāmatas “Šaipus viņpus” “brīva” interpretācija  padomju laika dezinformācijas  garā. Skaidrs, ka padomju laika Rancānu sādžas vecākā dēls  grimst nostaļģijā par tā laika labumiem, tādēļ bez mazākās aiztures proponē: “Par nodevējiem – labi, ka tādi bija. Tie bija cilvēki, kuru darbība ir novērtējama par pareizu…” Tas, ka Lubāns vārdu “nodevēji” raksta pēdiņās, tikai kārtējo reizi apstiprina viņa pārliecību – partizāni bija  bandīti, bet nodevēji pildīja sabiedrības sanitāra funkcijas.

Read Full Post »

Older Posts »