Antona Rancāna blogs

Slimnīcā ejam ne jau prieka pēc, bet neatliekamas vajadzības spiesti. Ja turklāt šī vajadzība ir neatliekama un ar valsts atvēlēto naudu salāpīt veselību nevar, par operāciju jāmaksā pašam. Par to nevajadzētu gausties, jo ārstiem tāpat jāēd un jāveic komunālie maksājumi kā mums visiem. Kad pirms pāris dienām pats nokļuvu Stradiņos, biju pārsteigts, ka tur aizvien vēl lielā mērā valda padomju gaisotne. Jau uzņemšanas  nodaļas registratūrā sēdošais sieviešu kārtas cerbers jums atgādinās sen aizmirsto frāzi: “Ieejot pa šīm durvīm, cerības atstāj ārpusē.” Tālāk jūs sagaidīs virkne aizliegumu un aizrādījumu: “Garderobē pa nakti apģērbu neatstāt”, un tam pretrunīgais “Nodaļā ar virsdrēbēm ieiet aizliegts.” Cilvēkam, kurš atnācis ārstēties, nvJ pat kur droši glabāt savas mantas. Ja , ejot uz operāciju, viņš naudu, rotaslietas un dokumentus atstās palātā, neviens tās nesargās, jo reģistratūras “cerbers”  jums tālredzīgi licis parakstīties, ka par  mantām, ko esat paņēmis līdzi, slimnīcā neviens neatbild. Tādēļ griezties ar savām rūpēm pie medicīniskā personāla būtu vislielākā nekaunība, par ko liecina ne tikai medmāsu vai sanitāru brežņevveidīgās sejas izteiksmes, bet nereti arī ārstu betona ģīmji. Tādēļ patiešām jutos patīkami pārsteigts, kad novietots uz operāciju galda izdzirdu : “Es būšu jūsu anestezioloģe,  mani sauc…., gribu zināt, ar ko esat slimojuši, vai  nepanesat kādas zāles, utt.” Toties operējošais ķirurgs gribēja palikt anonīms. Man ienāca prātā ķecerīga doma, ka viņam trūkst tikai kapuces, kas aizsedz seju kā to darīja viduslaiku…. Neapšaubāmi, ka šī iemesla dēļ es jutos kā uz ešafota. Labi, ka simpatiskā anestezioloģe manu apziņu ātri atslēdza. Arī operācijai beidzoties un saņemot rēķinu, es tā arī neuzzināju operējošā ķirurga vārdu. Tāpat kā modernajos Rīgas autoservisos slēpj patiesā darbu veicēja vārdus.  Jutos neomulīgi, tādēl pēc atgūšanās no narkozes, izteicu vēlēšanos ātrāk tikt uz mājām.  Virsmāsa  man diezgan indīgi attrauca: “Te nav nekāda trakomāja, no kuras pēc iespējas ātrāk jātiek ārā.”