Feeds:
Raksti
Komentāri

Archive for the ‘Vēsture’ Category

Skolas gadu sākumā man bija klases biedrs un labs draugs Eduards Melnis, lai gan visi skolēni tāpat kā pieaugušie viņu sauca par Gaiļa Edveri. Viņam bija divas māsas, kuras ikdienā sauca: Gaiļa Veronika un Gaiļa Genofefa, bet māti – Gaiļa Anna. Toreiz es pieļāvu, ka tā ir iesauka, ko latgalieši viens otram mēdza “piespēlēt”. Tomēr, papētot senos 16–17.gs. dzimtcilvēku dvēseļu revīziju ierakstus, es atradu, ka minētajā vietā vairākus gadu simtus dzīvojusi Gaiļu ģimene. Tā nu sagadījies, ka šiem ļaudīm dzimušas tikai meitas, kuras ņēmušas iegātņus, kā rezultātā uzvārds dokumentos mainījies, bet tautas atmiņā – saglabājies vecais – Gaiļi. Tas saglabājies 200 gadu garumā pateicoties tam, ka ļaudis tajā laikā dzīvoja saticīgi, viens otru cienīja un uzklausīja. Lepoties ar saviem radiem un zināt dzimtas saknes bija goda lieta. Bet, tad nāca totālā kolektivizācija ar viensētu iznīcināšanu, atkulakošanu un deportācijām, kā rezultātā cilvēkus piespieda atstāt dzimtās vietas, piespieda noliegt radus un aizmirst draugus, slēpt savu izcelsmi, nerunājot nemaz par valsts vēsturi, kuru nedrīkstēja pat čukstus pieminēt. Uz Sibīriju izvesto pamatiedzīvotāju, mežā nošauto un ieslodzīto pretošanās kustības dalībnieku vietā nāca dažādas izcelsmes migranti, jo kolhozos darba rokas vajadzēja.

Šie pieklīdeņi ātrā tempā “nodzīvoja” gan patiesus Latgales sētu būvniecības šedevrus, gan dažādu konfesiju dievnamus (katoļu, luterāņu, pareizticīgo, judaistu), tajos ierīkojot sāls noliktavas, kinofilmu nomas kantorus, vai nojaucot, lai vietā uzceltu kafejnīcu, kā tas notika Rēzeknē. Kāds komunisma apmātais nodedzināja 1769.gadā celto barokālo katoļu dievnamu Stoļerovā, kura interjers bijis tik bagātīgi rotāts ar kokgriezumiem, ka varētu konkurēt ar Lestenes baznīcas iekštelpas rotājumiem. Par to var spriest pēc dokumentālajām fotogrāfijām, kas glabājas Rīgas Metropolijas Romas Katoļu kūrijas bibliotēkā. Ar dažādiem ieganstiem tika iznīcināts Latgalei raksturīgais ārtelpas sakrālās tēlniecības mantojums, ko saucam par sādžu krustiem jeb krucifiksiem. Pēc maniem aprēķiniem padomju “kultūras revolūcijas” laikā Latgale pazaudēja 80 % no sādžu un ceļmalu krustiem. Visvairāk cietis, protams, ir Krāslavas rajons (skat. manu pētījumu “Kokā Cirstās Ciešanas”). Tas nozīmē, ka šajā apvidū stipri cietusi tautas atmiņa un līdz ar to arī kultūra un tautas māksla. Par to pārliecinājos pārstaigājot šo rajonu un pētīdams krucifiksus. PSRS politiķi zināja asimilācijas pamatlikumu: iznīcinot kādas tautas vēsturi, izzūd arī pati tauta. Par laimi šai laikā, kad Latgalē plosījās vietējie padomju “kultūras nesēji”, atradās trīs entuziasti, kuri, uzzinājuši par šiem vandalisma aktiem, vasaras atvaļinājuma laikā devās no Rīgas uz Latgales pierobežas nomalēm, lai glābtu no iznīcības koka sakrālās tēlniecības mantojumu. Viens no šiem Latgales krucifiksu glābējiem bija toreiz vēl jauniņais gleznotājs Imants Lancmanis, kurš kopā ar diviem Mākslas akadēmijas pasniedzējiem pasargāja no iznīcības ap pussimts sakrālo skulptūru, kas bija izvietotas pārsvarā Krāslavas un Dagdas rajonos. Un, lai cik paradoksāli tas arī nebūtu, mums latgaliešiem zemu jo zemu jānoliec galva ilggadējā Rundāles pils direktora Lancmaņa priekšā par to, ka viņš, pašaizliedzīgi strādājot, no saules lekta līdz rietam, glāba Latgales sakrālās koktēlniecības šedevrus no vietējo komunistisko plintnieču rīkotajām akcijām. Pateicoties Imantam Lancmanim, toreiz no boļševistisko vandāļu nagiem izrautās, bet šodien sakoptās unikālās Latgales krustā sistās Pestītāja figūras var apskatīt Rundāles pils telpās. v

Varu derēt uz Moët & Chandon, ka Latgales kultūras biedrības vadītājai un viņas vietniecei (Izglītības un zinātnes ministrei), nav ne mazākās jausmas par šīm unikālajām Latgales sakrālās tēlniecības vērtībām “čiuļu” zemē. Var nojaust, ka pret vēsturi Šuplinskai nav ne mazāko simpātiju, jo dzīvojot Nautrānos, ko sauc arī par Rogovku, nedrīkstētu nezināt šīs apdzīvotās vietas cienījamākos cilvēkus: 1917.gada pirmā latgaliešu kongresa dalībniekus: Klementiju Jurkānu un Aloizu Gudrīti – skolotāju un direktoru, kurš no sešgadīgās pamatskolas izveidoja Nautrēnu vidusskolu. Ja viņa zinātu, tad būtu rosinājusi šo cilvēku veikumu atzīmēt kaut vai ar piemiņas plāksni.

Vēsturi glabā tauta savā atmiņā, nododot to no paaudzes uz paaudzi. Ne muzeji, ne bibliotēkas, ne pat Rundāles pils nevar ilgstoši glābt tautas kultūras mantojumu, ja valstī dzīvojošie cilvēki kļūst par mežoņiem, nespējot savā atmiņā saglabāt pat pēdējo īsziņu aifonā ilgāk par 2 minūtēm. Šis rīks mūsu bērniem aizstāj visu – tēvu, māti un radus, vecvecākus ieskaitot, visas diennakts garumā, izņemot tās nedaudzās minūtes, kad jāuzņem barība vai jākārto dabiskās vajadzības. Kurš gan viņu vietā atmiņā saglabās tautas vēsturi, mākslu, dziesmas vai latvisko dzīves ziņu? Pašlaik par to rūpējas muzeji, bet tos, kā zinām, vandāļi sagrauj, arī grāmatas komunisti dedzināja un var to atkārtot, Rundāles pilī, kā agrāk, var ierīkot lopu novietni, bet skolas… skolas nav izdevīgas valstij.

Skolotājus kā savulaik Ķīnas kultūras revolūcijas laikā var aiztriekt mežā. Tā vismaz uzskata patreizējā Izglītības un zinātnes ministre. No kurienes nāk šī viņas “dzīvesziņa”, par to, ka skolotāji nepareizi mācā, ka skolēniem neko nevajag atcerēties, iegaumēt, jo viss esot sasniedzams internetā? Mēs visi nākam no bērnības. Tā laikam bija teicis kāds klasiķis. Kad Einšteinam viņa laikabiedri jautājuši, kā audzināt bērnus, lai viņi kļūtu gudri. Zinātnieka atbilde bijusi īsa: “Stāstiet viņiem pasakas!” Lūk, cik vienkārši un vienlaikus ģeniāli. Jautājums, – kādas pasakas bērnībā klausījās ministre? Bērnībā taču mēs saņemam bagāžu visai dzīvei, un neatkarīgi no mūsu gribas, mēs pārņemam no saviem priekštečiem gan ļauno gan labo.
Atceroties Imantu Lancmani un gadījumu ar krucifiksiem Latgalē, jāatzīst, ka vienam šis senču mantojums ir tik negatīvs, ka liek postīt visu, ko iepriekšējās paaudzes radījušas, turpretī kāds cits no saviem priekštečiem (par laimi) ir saņēmis tautas gara vērtību glābšanas uzdevumu un instinktu. Bet ne vienmēr labais ar ļauno ir līdzsvarā, kā minētajā gadījumā.

Mani māc šaubas, vai mūsu dienās var izaugt šādi kultūras vērtību radītāji un saudzētāji, ja patreiz Valsts izglītības virzību nosaka nevis skolotāji, kuri diendienā ir kopā ar skolniekiem, bet gan politikāņi ar ieprogrammētu postīšanas kāri. Ar pedagogu domas noniecināšanu viņi neviļus atgādina padomju laika vienlaidus kolektivizāciju, kuras rezultātā valsts saimniecība pagrima tiktāl, ka mēs vēl tagad nespējam līdzināties civilizētai pasaulei. Bet, ja šodien ejot bezkompromisa izglītības reformu ceļu, kolektivizēsim visas skolas, tad drīz vien nonāksim līdz muzeju slēgšanai, jo nebūs vairs apmeklētāju. Līdzīgs liktenis gaida arī bibliotēkas. Un noslēgumā parādīsies jautājums: kāda joda pēc mums vajadzīgs Einšteins ar viņa padomu stāstīt bērniem pasakas?

P.S. Attēlā: tā šobrīd Rogovkā izskatās 1917.gada Pirmā Latgales kongresa delegāta un Latgales Pagaidu zemes padomes locekļa Klementija Jurkāna māja.

Read Full Post »

Šmakovka:

“Ko tik tymā šmakovkā nav: vacais īsols, sapyvušas lynsāklas, dridžiņes, tabaks, sprōguši prusaki, plakts un cyta kustūņa.”

Read Full Post »

Vārdu „vēsture” lielākoties lietojam kā sinonīmu vārdam pagātne. Tomēr izrādās, ka viss, ko mēs un mūsu senči gadu simtos pārdzīvojuši, nav aizgājis nebūtībā. Senču pārdzīvotais arvien ir mūsos un reproducējas fiziskā veidolā, valodā, vietvārdos, reliģijā un pat politiskajā orientācijā. Par to esmu pārliecinājies, pētot Latgales krucifiksus un  savas dzimtas un dzimtā pagasta ļaužu pagātni no 18. gs. līdz mūsdienām.

Seno dienu notikumi sasaucas ar tagadni, tādēļ nupat uzsāku darbu pie grāmatas par to, kā tipiska  latgaliešu apdzīvota vieta divarpus gadu simtu  ciniskas pārkrievošanas rezultātā ieguva krievisku nosaukumu. Grāmatas saturs balstīts iegūtajos materiālos par dzimtā pagasta sadzīvi, ļaužu likteņiem dzimtbūšanas laikā un pēc brīvlaišanas. Mēģināšu parādīt, kāpēc latgaļu valoda, kas būtībā ir tagadējās valsts valodas pirmsākums, ir tik piesārņota ar dažādi iekombinētiem krievu izcelsmes vārdiem un krieviskām teikumu konstrukcijām. Ikdienā sazinoties savā starpā latgaliski, to nejūtam, bet grūtības rodas tad, kad ir jāraksta, jo katram valodas lietotājam ir sava pieredze jeb senču mantojums, kurš citiem var būt nepieņems vai pat nesaprotams. Un tad talkā tiek ņemti vārdi no „brālīgās” tautas krājumiem.

Varu puslīdz apsolīt, ka pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām grāmatu izdošu. Varbūt tā palīdzēs kādam nopietnam latgalietim kļūt par tautas priekšstāvi, bet tukšu salmu kūlējam nepaveiksies.

Read Full Post »

„Lai dzeiwoj breivō pašwaldigo Latgola lelajā Krīwejas Respublikā!” Šis sauklis nav no Vispasaules latgaliešu 3.konferences rezolūcijas, lai gan līdzīgas runas tur izskanēja. Autonomijas idejai ir jau deviņdesmit pieci gadi, jo tā radās kā impērisko spēku reakcija pret Latvijas vēlmi atdalīties un veidot patstāvīgu valsti. Ķeizars bija atteicies no troņa. Karš turpinājās, un tautā brieda neapmierinātība. Vislabāk to izjuta Pēterburgā dzīvojošie latvieši, kuri bija tur ieradušies, lai iegūtu izglītību. Latgaliešiem vienīgā iespēja izglītoties bija iestāties Garīgajā Seminārā. Šo ceļu gāja arī izcilākie Latgales atmodas darbinieki F.Trasuns, J.Velkme, K. Skrinda, Jāzeps Rancāns un Nikodems Rancāns. Jau 1905. gada revolūcijas izskaņā Kazimirs Skrinda sāka izdot avīzi „Drywa”, kurā saviem novadniekiem skaidroja  notikumus gan Pēterburgā, gan Latgalē. Avīzei bija izplatītāji visās apdzīvotajās vietās un tā bija gaidīta gandrīz katra latgalieša mājā. Nav šaubu, ka septiņos gados avīzes veidotāji latgaliešus bija izglītojuši tiktāl, ka viņi bija spējīgi vērtēt notikumus un patstāvīgi rīkoties. Tādēļ, kad 1917. gadā Latgalei bija jāizšķiras, palikt Krievijas sastāvā, vai kopā ar citiem Latvijas novadiem  veidot savu valsti, sākās provokācijas. Lai pieņemtu tik svarīgu lēmumu, aktīvākie garīdznieki  F.Trasuns, K.Skrinda un J.Rancāns nolēma sasaukt latgaliešu kongresu. Tas notika 1917.gada 26. un 27.aprīlī Rēzeknē. Piedalījās 286 delegāti, kuri pārstāvēja visdažādākās organizācijas. Lielākā delegātu daļa nosliecās par pievienošanos pārējai Latvijai. Protestēja t.s. „Ļaužu partijas” pārstāvji  F.Kempa vadībā. Bijušais Franča Trasuna un Kazimira Skrindas skolnieks Pēterburgas Garīgajā seminārā un Skrindas izdotās avīzes „Dywa” aktīvs līdzstrādnieks, uzzinājis par gatavojamo latgaliešu kongresu, visiem par izbrīnu steidzami izveidoja savu avīzi „Liaužu  bolss”, kurā šķendējās: „Myusu klerikalajai  buržuazijai un Baltīšu kapitalistu buržujim ir wajadziga nazyn kaida apwinota Latwijas  republika!” („Liaužu Bolss”Nr.3.) Francis Kemps nodibināja arī savu partiju ar nosaukumu „Liaužu  Partija”, kuras delegāti, visiem līdzekļiem centās Latgali noturēt Krievijas skavās: „Latgolas Tautas Komitets nūsprīdia west sowu tautu pa taisnu celiu sadarbeibys ar krīwu tautu…” un tālāk uzkurina mazturīgākos: „…Pi buržuazijas  skaitami  wysi kapitalisti, fabrikanti, bogoti muižkungi, bazneickungi un augstoka omota cylwaki, kuri pelnej lelu naudu…”(„Liaužu Bolss” 15.04. 1917.) Kad pēc Kempa uzstāšanās Kongresā  pārējie delegāti viņam pārmeta atteikšanos no iepriekšējiem ideāliem, viņš sāka ārdīties un ar savas partijas delegātu palīdzību sarīkoja grautiņu ar nolūku izjaukt Kongresa darbu. Lūk, ko par to rakstīja tautā iemīļotais laikraksts „Drywa”: „Kempa pīkritēji, sacaldami lelus klīdzīnius, lodedamīs izgōja nu Kongresa.” Ar to vēl Kempa partijas pārstāvjiem nepietika: „…Malnsimtnīku cyldynōšona pret wīnošonūs padareja tū, ka staroweri gyusteja bazneickungus un gribeja sist. Dažus gribeja mest upē, dažus aresteja …draudeja, ka nūsisšūt wysus, kas gribešūt apwīnot Latwiju.”(„Drywa” Nr. 15. 01.05. 1917.)

Vienotās Krievijas aizstāvjiem izdevās pārtraukt Kongresa darbu 26.aprīli, bet tas atsāka darbu 27. un ar balsu pārsvaru pieņēma rezolūciju par pievienošanos Latvijai. Par laimi, jo nav grūti iedomāties, kādā valodā mēs tagad runātu, ja Kempam būtu izdevusies krievu impērisko spēku provokācija.

Šis ekskurss vēsturē liek aizdomāties par to, ka arī šodiena īpaši ne ar ko neatšķiras. Tāpat sveši spēki organizē provokācijas par Latgales autonomijas tēmu un ir arī latgalieši, kuri  gatavi rīkoties kā savulaik to darīja F. Kemps.

Read Full Post »

Ņemot vērā to, ka pieprasījums pēc grāmatas bija lielāks, nekā pieejamo grāmatu skaits, nolēmu dot iespēju interesentiem iepazīties ar grāmatas saturu elektroniski.

Grāmata “ŠAIPUS VIŅPUS”

Read Full Post »

Mana dzimtā puse ir Nautrēnu pagasts, kurš sākotnēji  ietilpa Ludzas apriņķī, bet vēlāk uz kādu laiku  tika pievienots Rēzeknes apriņķim, tad Kārsavas un pēc kāda laika arī Ludzas rajonam. Tāds neērts pagasts, kuram grūti atrast vietu.

Dzīvodams šajā pagastā un vēlāk arī citur, latviskā sabiedrībā izrunājot  pagasta centra nosaukumu „Rogovka”, vienmēr esmu izjutis zināmu diskomfortu tā krieviskās izskaņas dēļ. Man neviļus radās jautājums: kādēļ  kaimiņos esošais  Dricānu pagasta  centrs saucās Dricāni, Gaigalavas pagasta centrs – Gaigalava, Bērzgales pagasta centrs – Bērzgale utt., tikai Nautrēnu pagastam nav paveicies? Kādēļ  nautrēniešiem  tā iepaticies  centru nosaukt  par Rogovku? Varbūt apkārtnē dzīvo daudz krievu?

Paskatīsimies uz  pagasta centru kartē. (vairāk…)

Read Full Post »

Atmiņā palicis kā patriotiski noskaņotie trīs nautrēnieši un viens kārsavietis  pirms trīsdesmit diviem gadiem uzņēmās no granīta izkalt, atvest no Rīgas un uzstādīt Nautrēnu pagasta Desetnieku kapsētā pieminekli Latgales pirmās atmodas darbiniekam Andryvam  Jūrdžam. Šī pieminekļa atklāšana notika 1970.gadā un noslēdzās ar svinīgu saietu Nautrēnu vidusskolā. Zāle bija ļaužu pilna. Pirmajās rindās sēdēja pieminekļa radītāji: idejas autors mākslas zinātnieks Jānis Pujāts, tēlnieki Bērtulis Buļs un Antons Velikans kā arī Jūrdža mazdēls un finansējuma nodrošinātājs Jānis Cibuļskis. Uz skatuves prezidijā savas vietas bija ieņēmuši partijas un valdības pārstāvji. Klausītāji gaidīja ceremonijas sākumu, bet… gadījās kas neordinārs: uz skatuves tribīnē parādījās Jūrdžu dzimtas jaunākais pārstāvis Andrejs un pieprasīja, lai Jānis  Cibuļskis atstāj zāli, jo viņam kā pretpadomju elementam neesot tiesību atrasties kopā ar godīgiem padomju pilsoņiem. Pasākumu, kā tas pienākas skolā, vadīja direktora vietnieks organizatoriskā  darbā Antons Miglinieks, kurš kā jau vietējais, labi pazina gan Cibuļski, gan zināja Jūrdžu radurakstus, tomēr pieļāva šo apkaunojošo izrīkošanos ar cienījamo valodnieku. Acīmredzot direktora vietnieks to uzskatīja par pareizu, toties komunistu partijas rajona vadība viņu ievēroja. Varbūt tāpēc  Miglinieks kļuva par skolas direktoru un cītīgi audzināja jaunatni padomju garā?

Read Full Post »

Runa Okupācijas muzeja simpozijā Kultūra un kultūrpretestība PSRS okupētajā Latvijā,

kas bija veltīts Latvijas Radošo savienību plēnuma 20 gadu jubilejai

Latgaliešus mēdz aplami uzskatīt par reliģioziem cilvēkiem. Atskaitot atsevišķus ticīgus cilvēkus, kādi ir atrodami jebkurā sabiedrībā, latgalieši ne ar ko neatšķiras, izņemot lielāku aizrautību vai pat zināmu fanātismu, kas izpaužas visdažādākajā veidā, arī negatīvi. Par to uzskatāmi pārliecināmies Alfona Novika un visu pārējo VDK Latgales izcelsmes vadītāju darbībā.

Runājot par Latgali, mēdz aizmirst arī tās vēstures īpatnības. Minēsim kaut vai tā saucamo drukas aizliegumu, kad, sākot ar 1865.gadu (ukazs izdots 1964.gadā), Krievijas patvaldība aizliedza latgaliešiem lietot latīņu burtus grāmatu iespiešanā. Aizliegums darbojās 40 gadu, un tauta, nepieņemot kirilicu, būtu palikusi bez gara gaismas, ja vien Nautrēnu pagasta Korklinīku sādžas zemnieks Andrivs Jūrdžs ar apskaužamu fanātismu nebūtu uzņēmies skalu gaismā ar roku pārrakstīt latviski izdotās grāmatas — kopumā 25 sējumus. Par to rakstu tāpēc, ka Jūrdžu dzimtas fanātisms atspoguļojās turpmākajās paaudzēs padomju okupācijas gados gan tautai par labu, gan arī gluži pretēji. (vairāk…)

Read Full Post »