Feeds:
Ziņas
Komentāri

Archive for the ‘Vēsture’ Category

Šmakovka:

“Ko tik tymā šmakovkā nav: vacais īsols, sapyvušas lynsāklas, dridžiņes, tabaks, sprōguši prusaki, plakts un cyta kustūņa.”

Advertisements

Read Full Post »

Vārdu „vēsture” lielākoties lietojam kā sinonīmu vārdam pagātne. Tomēr izrādās, ka viss, ko mēs un mūsu senči gadu simtos pārdzīvojuši, nav aizgājis nebūtībā. Senču pārdzīvotais arvien ir mūsos un reproducējas fiziskā veidolā, valodā, vietvārdos, reliģijā un pat politiskajā orientācijā. Par to esmu pārliecinājies, pētot Latgales krucifiksus un  savas dzimtas un dzimtā pagasta ļaužu pagātni no 18. gs. līdz mūsdienām.

Seno dienu notikumi sasaucas ar tagadni, tādēļ nupat uzsāku darbu pie grāmatas par to, kā tipiska  latgaliešu apdzīvota vieta divarpus gadu simtu  ciniskas pārkrievošanas rezultātā ieguva krievisku nosaukumu. Grāmatas saturs balstīts iegūtajos materiālos par dzimtā pagasta sadzīvi, ļaužu likteņiem dzimtbūšanas laikā un pēc brīvlaišanas. Mēģināšu parādīt, kāpēc latgaļu valoda, kas būtībā ir tagadējās valsts valodas pirmsākums, ir tik piesārņota ar dažādi iekombinētiem krievu izcelsmes vārdiem un krieviskām teikumu konstrukcijām. Ikdienā sazinoties savā starpā latgaliski, to nejūtam, bet grūtības rodas tad, kad ir jāraksta, jo katram valodas lietotājam ir sava pieredze jeb senču mantojums, kurš citiem var būt nepieņems vai pat nesaprotams. Un tad talkā tiek ņemti vārdi no „brālīgās” tautas krājumiem.

Varu puslīdz apsolīt, ka pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām grāmatu izdošu. Varbūt tā palīdzēs kādam nopietnam latgalietim kļūt par tautas priekšstāvi, bet tukšu salmu kūlējam nepaveiksies.

Read Full Post »

„Lai dzeiwoj breivō pašwaldigo Latgola lelajā Krīwejas Respublikā!” Šis sauklis nav no Vispasaules latgaliešu 3.konferences rezolūcijas, lai gan līdzīgas runas tur izskanēja. Autonomijas idejai ir jau deviņdesmit pieci gadi, jo tā radās kā impērisko spēku reakcija pret Latvijas vēlmi atdalīties un veidot patstāvīgu valsti. Ķeizars bija atteicies no troņa. Karš turpinājās, un tautā brieda neapmierinātība. Vislabāk to izjuta Pēterburgā dzīvojošie latvieši, kuri bija tur ieradušies, lai iegūtu izglītību. Latgaliešiem vienīgā iespēja izglītoties bija iestāties Garīgajā Seminārā. Šo ceļu gāja arī izcilākie Latgales atmodas darbinieki F.Trasuns, J.Velkme, K. Skrinda, Jāzeps Rancāns un Nikodems Rancāns. Jau 1905. gada revolūcijas izskaņā Kazimirs Skrinda sāka izdot avīzi „Drywa”, kurā saviem novadniekiem skaidroja  notikumus gan Pēterburgā, gan Latgalē. Avīzei bija izplatītāji visās apdzīvotajās vietās un tā bija gaidīta gandrīz katra latgalieša mājā. Nav šaubu, ka septiņos gados avīzes veidotāji latgaliešus bija izglītojuši tiktāl, ka viņi bija spējīgi vērtēt notikumus un patstāvīgi rīkoties. Tādēļ, kad 1917. gadā Latgalei bija jāizšķiras, palikt Krievijas sastāvā, vai kopā ar citiem Latvijas novadiem  veidot savu valsti, sākās provokācijas. Lai pieņemtu tik svarīgu lēmumu, aktīvākie garīdznieki  F.Trasuns, K.Skrinda un J.Rancāns nolēma sasaukt latgaliešu kongresu. Tas notika 1917.gada 26. un 27.aprīlī Rēzeknē. Piedalījās 286 delegāti, kuri pārstāvēja visdažādākās organizācijas. Lielākā delegātu daļa nosliecās par pievienošanos pārējai Latvijai. Protestēja t.s. „Ļaužu partijas” pārstāvji  F.Kempa vadībā. Bijušais Franča Trasuna un Kazimira Skrindas skolnieks Pēterburgas Garīgajā seminārā un Skrindas izdotās avīzes „Dywa” aktīvs līdzstrādnieks, uzzinājis par gatavojamo latgaliešu kongresu, visiem par izbrīnu steidzami izveidoja savu avīzi „Liaužu  bolss”, kurā šķendējās: „Myusu klerikalajai  buržuazijai un Baltīšu kapitalistu buržujim ir wajadziga nazyn kaida apwinota Latwijas  republika!” („Liaužu Bolss”Nr.3.) Francis Kemps nodibināja arī savu partiju ar nosaukumu „Liaužu  Partija”, kuras delegāti, visiem līdzekļiem centās Latgali noturēt Krievijas skavās: „Latgolas Tautas Komitets nūsprīdia west sowu tautu pa taisnu celiu sadarbeibys ar krīwu tautu…” un tālāk uzkurina mazturīgākos: „…Pi buržuazijas  skaitami  wysi kapitalisti, fabrikanti, bogoti muižkungi, bazneickungi un augstoka omota cylwaki, kuri pelnej lelu naudu…”(„Liaužu Bolss” 15.04. 1917.) Kad pēc Kempa uzstāšanās Kongresā  pārējie delegāti viņam pārmeta atteikšanos no iepriekšējiem ideāliem, viņš sāka ārdīties un ar savas partijas delegātu palīdzību sarīkoja grautiņu ar nolūku izjaukt Kongresa darbu. Lūk, ko par to rakstīja tautā iemīļotais laikraksts „Drywa”: „Kempa pīkritēji, sacaldami lelus klīdzīnius, lodedamīs izgōja nu Kongresa.” Ar to vēl Kempa partijas pārstāvjiem nepietika: „…Malnsimtnīku cyldynōšona pret wīnošonūs padareja tū, ka staroweri gyusteja bazneickungus un gribeja sist. Dažus gribeja mest upē, dažus aresteja …draudeja, ka nūsisšūt wysus, kas gribešūt apwīnot Latwiju.”(„Drywa” Nr. 15. 01.05. 1917.)

Vienotās Krievijas aizstāvjiem izdevās pārtraukt Kongresa darbu 26.aprīli, bet tas atsāka darbu 27. un ar balsu pārsvaru pieņēma rezolūciju par pievienošanos Latvijai. Par laimi, jo nav grūti iedomāties, kādā valodā mēs tagad runātu, ja Kempam būtu izdevusies krievu impērisko spēku provokācija.

Šis ekskurss vēsturē liek aizdomāties par to, ka arī šodiena īpaši ne ar ko neatšķiras. Tāpat sveši spēki organizē provokācijas par Latgales autonomijas tēmu un ir arī latgalieši, kuri  gatavi rīkoties kā savulaik to darīja F. Kemps.

Read Full Post »

Ņemot vērā to, ka pieprasījums pēc grāmatas bija lielāks, nekā pieejamo grāmatu skaits, nolēmu dot iespēju interesentiem iepazīties ar grāmatas saturu elektroniski.

Grāmata “ŠAIPUS VIŅPUS”

Read Full Post »

Mana dzimtā puse ir Nautrēnu pagasts, kurš sākotnēji  ietilpa Ludzas apriņķī, bet vēlāk uz kādu laiku  tika pievienots Rēzeknes apriņķim, tad Kārsavas un pēc kāda laika arī Ludzas rajonam. Tāds neērts pagasts, kuram grūti atrast vietu.

Dzīvodams šajā pagastā un vēlāk arī citur, latviskā sabiedrībā izrunājot  pagasta centra nosaukumu „Rogovka”, vienmēr esmu izjutis zināmu diskomfortu tā krieviskās izskaņas dēļ. Man neviļus radās jautājums: kādēļ  kaimiņos esošais  Dricānu pagasta  centrs saucās Dricāni, Gaigalavas pagasta centrs – Gaigalava, Bērzgales pagasta centrs – Bērzgale utt., tikai Nautrēnu pagastam nav paveicies? Kādēļ  nautrēniešiem  tā iepaticies  centru nosaukt  par Rogovku? Varbūt apkārtnē dzīvo daudz krievu?

Paskatīsimies uz  pagasta centru kartē. (vairāk…)

Read Full Post »

Atmiņā palicis kā patriotiski noskaņotie trīs nautrēnieši un viens kārsavietis  pirms trīsdesmit diviem gadiem uzņēmās no granīta izkalt, atvest no Rīgas un uzstādīt Nautrēnu pagasta Desetnieku kapsētā pieminekli Latgales pirmās atmodas darbiniekam Andryvam  Jūrdžam. Šī pieminekļa atklāšana notika 1970.gadā un noslēdzās ar svinīgu saietu Nautrēnu vidusskolā. Zāle bija ļaužu pilna. Pirmajās rindās sēdēja pieminekļa radītāji: idejas autors mākslas zinātnieks Jānis Pujāts, tēlnieki Bērtulis Buļs un Antons Velikans kā arī Jūrdža mazdēls un finansējuma nodrošinātājs Jānis Cibuļskis. Uz skatuves prezidijā savas vietas bija ieņēmuši partijas un valdības pārstāvji. Klausītāji gaidīja ceremonijas sākumu, bet… gadījās kas neordinārs: uz skatuves tribīnē parādījās Jūrdžu dzimtas jaunākais pārstāvis Andrejs un pieprasīja, lai Jānis  Cibuļskis atstāj zāli, jo viņam kā pretpadomju elementam neesot tiesību atrasties kopā ar godīgiem padomju pilsoņiem. Pasākumu, kā tas pienākas skolā, vadīja direktora vietnieks organizatoriskā  darbā Antons Miglinieks, kurš kā jau vietējais, labi pazina gan Cibuļski, gan zināja Jūrdžu radurakstus, tomēr pieļāva šo apkaunojošo izrīkošanos ar cienījamo valodnieku. Acīmredzot direktora vietnieks to uzskatīja par pareizu, toties komunistu partijas rajona vadība viņu ievēroja. Varbūt tāpēc  Miglinieks kļuva par skolas direktoru un cītīgi audzināja jaunatni padomju garā?

Read Full Post »

Runa Okupācijas muzeja simpozijā Kultūra un kultūrpretestība PSRS okupētajā Latvijā,

kas bija veltīts Latvijas Radošo savienību plēnuma 20 gadu jubilejai

Latgaliešus mēdz aplami uzskatīt par reliģioziem cilvēkiem. Atskaitot atsevišķus ticīgus cilvēkus, kādi ir atrodami jebkurā sabiedrībā, latgalieši ne ar ko neatšķiras, izņemot lielāku aizrautību vai pat zināmu fanātismu, kas izpaužas visdažādākajā veidā, arī negatīvi. Par to uzskatāmi pārliecināmies Alfona Novika un visu pārējo VDK Latgales izcelsmes vadītāju darbībā.

Runājot par Latgali, mēdz aizmirst arī tās vēstures īpatnības. Minēsim kaut vai tā saucamo drukas aizliegumu, kad, sākot ar 1865.gadu (ukazs izdots 1964.gadā), Krievijas patvaldība aizliedza latgaliešiem lietot latīņu burtus grāmatu iespiešanā. Aizliegums darbojās 40 gadu, un tauta, nepieņemot kirilicu, būtu palikusi bez gara gaismas, ja vien Nautrēnu pagasta Korklinīku sādžas zemnieks Andrivs Jūrdžs ar apskaužamu fanātismu nebūtu uzņēmies skalu gaismā ar roku pārrakstīt latviski izdotās grāmatas — kopumā 25 sējumus. Par to rakstu tāpēc, ka Jūrdžu dzimtas fanātisms atspoguļojās turpmākajās paaudzēs padomju okupācijas gados gan tautai par labu, gan arī gluži pretēji. (vairāk…)

Read Full Post »