Vārdu „vēsture” lielākoties lietojam kā sinonīmu vārdam pagātne. Tomēr izrādās, ka viss, ko mēs un mūsu senči gadu simtos pārdzīvojuši, nav aizgājis nebūtībā. Senču pārdzīvotais arvien ir mūsos un reproducējas fiziskā veidolā, valodā, vietvārdos, reliģijā un pat politiskajā orientācijā. Par to esmu pārliecinājies, pētot Latgales krucifiksus un savas dzimtas un dzimtā pagasta ļaužu pagātni no 18. gs. līdz mūsdienām.
Seno dienu notikumi sasaucas ar tagadni, tādēļ nupat uzsāku darbu pie grāmatas par to, kā tipiska latgaliešu apdzīvota vieta divarpus gadu simtu ciniskas pārkrievošanas rezultātā ieguva krievisku nosaukumu. Grāmatas saturs balstīts iegūtajos materiālos par dzimtā pagasta sadzīvi, ļaužu likteņiem dzimtbūšanas laikā un pēc brīvlaišanas. Mēģināšu parādīt, kāpēc latgaļu valoda, kas būtībā ir tagadējās valsts valodas pirmsākums, ir tik piesārņota ar dažādi iekombinētiem krievu izcelsmes vārdiem un krieviskām teikumu konstrukcijām. Ikdienā sazinoties savā starpā latgaliski, to nejūtam, bet grūtības rodas tad, kad ir jāraksta, jo katram valodas lietotājam ir sava pieredze jeb senču mantojums, kurš citiem var būt nepieņems vai pat nesaprotams. Un tad talkā tiek ņemti vārdi no „brālīgās” tautas krājumiem.
Varu puslīdz apsolīt, ka pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām grāmatu izdošu. Varbūt tā palīdzēs kādam nopietnam latgalietim kļūt par tautas priekšstāvi, bet tukšu salmu kūlējam nepaveiksies.
Antona Rancāna blogs 
Atbildēt