Antona Rancāna blogs

Ar tādu nosaukumu iznākusi latgaliešu „aizstāvja” Gapoņenko grāmata. No malas raugoties, var rasties jautājums: kāda gan vajadzība mūsu iekšējās latgaliešu lietās jaukties sveštautietim? Tomēr, ieskatoties tuvākā un tālākā Latgales vēsturē, šāda autsaideru iesaistīšana politiskajās spēlēs atrodama ne jau pirmoreiz un neliecina neko labu. Šajā sakarā der atcerēties 1917.gada 26. aprīli, kad patriotiski noskaņotā latgaļu inteliģence garīdznieku Trasuna, Skrindas un Velkmes vadībā sasauca latgaliešu kongresu Rēzeknē, lai lemtu par Latgales pievienošanos pārējai Latvijai. Francis Kemps bija tas, kurš uzkūdīja Rēzeknes vecticībniekus, lai šo kongresu izgaiņātu, draudot nogalināt visus, kuri atbalstīs Latgales pievienošanu Latvijai. Kemps  impēŗisko spēku uzdevumā centās šo novadu paturēt Krievijas sastāvā, melojot, ka šeit latgaliešu ir mazāk nekā puse no iedzīvotājiem. Lai torpedētu Latvijas valsts izveidošanu, Kemps toreiz nodibināja pat t.s. „Liaužu partiju” un sāka izdot avīzi „Liaužu Bolss”, kurā pūlējās cilvēkos sēt boļševiku idejas. Varam tikai minēt, no kurienes nāca nauda šīm aktivitātēm. Tomēr veselais saprāts latgaliešos toreiz ņēma virsroku, un 1918. gadā  viņi iekļāvās jaundibinātajā Latvijā. Šim notikumam par godu Rēzeknē uzstādīja pieminekli ar uzrakstu „Vienoti Latvijai”.  Monumentu komunisti divas reizes nopostīja, bet, neatkarībai atjaunojoties, tauta to atkal atjaunoja un 1992. gadā Pasaules latgaliešu 1. konferences laikā  ar lielu sajūsmu iesvētīja. Tas nepārprotami apliecināja, ka visi latgalieši atbalsta pieminekļa postamentā iekalto ideju „Vienoti Latvijai”. Arī 2. Latgaliešu konference 2002. gadā notika līdzīgā noskaņojumā, jo tika izgatavots, uzstādīts un iesvētīts piemineklis Latgales pievienošanās Latvijai iniciatoram Francim Trasunam. Tikai Latgaliešu 3. konferences nostādnes gan runās, gan darbos parādīja, ka abu pirmo konferenču lēmumi tiek izmesti mēslainē un aizmirsti kā nebijuši. Tika runāts par Latgales autonomiju kā Kempa laikos 1917.gadā, tika izgatavota piemiņas plāksne pašam Kempam un svinīgi pielikta pie Rēzeknes domes nama sienas. Vēl vairāk – to finansēja domes vadītājs, kurš atbalstīja valodas referendumu un balsoja par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā. Vēsture atkārtojas! Der atgādināt, ka latgaliešu saieta aktivitātes autonomijas sakarā notika pēc valodas referenduma, kurā  72% Ezerzemes iedzīvotāju nobalsoja par krievu valodu (!). Ja toreiz – pirms 95 gadiem Kempam būtu tik liels atbalsts, mēs tagad nerunātu latviski. Vai tā nav viela pārdomām?