Antona Rancāna blogs

Pagājis pusgads, kopš publicēta mana grāmata par dzimtā pagasta nacionālo partizānu gaitām un traģisko bojāeju. Visu tirāžu man par lielu pārsteigumu izpirka pāris mēnešos, lai gan grāmata nebija lēta. Vairāki zvanīja un lūdza, vai vēl nav palicis kāds eksemplārs. Es varēju izpalīdzēt tikai ar grāmatas elektronisko variantu. Bija daudzi zvani no partizānu atbalstītājiem, viņu radiniekiem un kaimiņiem. Visi bija pateicīgi par sniegto informāciju, kas pamatojās uz pašu partizānu atstātajiem dokumentiem un liecībām tiesā. Piezvanīja arī kāds vīrs no visā Latvijā pazīstamas un cienījamas iestādes un teica, ka viņa vecāsmātes brālis ir bijis viens no Ierzeļovā nošautajiem partizāniem, tādēļ gribot uzzināt kaut ko vairāk gan par savu radinieku, gan par iznīcināto bunkuru. Sarunājām, ka viņš tuvākajā brīvdienā atbrauks uz Makašāniem. Tā kādas jūlija sestdienas rītā viņš pie manis ieradās kopā ar meitu, draudzeni un māti – kritušā partizāna māsas meitu. Mēs visi kopā vairāk kā divas stundas runājām par pēckara laiku, par partizānu cīņām un traģisko viņu dzīves noslēgumu. Tad sēdāmies mašīnā un braucām uz Ierzeļovu, jo maniem ciemiņiem gribējās savām acīm palūkoties uz to vietu, kur bija divus  gadus nodzīvojis un 1951. gada 15.oktobrī čekistu nošauts viņu radinieks – nautrēnietis Jānis Romāns. Dabīgi, ka viņiem vairāk par visu gribās uzzināt, kur nogalinātie partizāni, tai skaitā arī Jānis Romāns, aprakti. Diemžēl nevarēju neko palīdzēt, jo man nav pat neoficiālas informācijas – čeka ar saviem izpalīgiem savus upurus apraka klusītiņām un dokumentālas liecības neatstāja. Viņi bija ieinteresēti klusēt. Iespējams, ka pēc gadiem kāds dzērumā arī palielījās, kā izrīkojies ar bandītiem, bet klausītāji izrādījas Nautrēnu centīgākie komunistu pakaļlaižas, kādēļ šī informācija tā arī nogrima nebūtībā. Par to, kāds noskaņojums pret dzimtās puses nacionālajiem partizāniem valda vēl šobaltdien, liecina Nautrēnu pagasta izdotais informatīvais biļetens “Nautrēnu Ziņas”, kurā publicēta bijušā Nautrēnu pagasta iedzīvotāja Antona Lubāna manas grāmatas “Šaipus viņpus” “brīva” interpretācija  padomju laika dezinformācijas  garā. Skaidrs, ka padomju laika Rancānu sādžas vecākā dēls  grimst nostaļģijā par tā laika labumiem, tādēļ bez mazākās aiztures proponē: “Par nodevējiem – labi, ka tādi bija. Tie bija cilvēki, kuru darbība ir novērtējama par pareizu…” Tas, ka Lubāns vārdu “nodevēji” raksta pēdiņās, tikai kārtējo reizi apstiprina viņa pārliecību – partizāni bija  bandīti, bet nodevēji pildīja sabiedrības sanitāra funkcijas.