Antona Rancāna blogs

Šādu atziņu jauniešu vidē nākas dzirdēt arvien biežāk. Tā nav tukša vāvuļošana vai poza, bet lielas daļas pārliecība un dzīvesveids. Pagājuši laiki, kad latvieši varēja lepoties ar darba tikumu, jo esam iestājušies Eiropas savienībā un paņēmuši no tās visus netikumus, aizmirstot apgūt labāko. Kas tad radīja šo situāciju, kuru nereti jaucam gan ar progresu, gan ar globalizāciju? Viss sākās laikā, kad viens marsietis sadomāja kļūt par politiķi un ar ļeņiniskām metodēm, noārdot visu iepriekš uzbūvēto, pārņemt varu valstī. Tika radīta Ģimenes lietu ministrija, kura grāva ģimenes pamatus; parādījās t.s. Nejēdzību novēršanas birojs, kurš, protams, nenovērsa valdības radītās nejēdzības. Izveidotā Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija sāka graut skolotāju prestižu, aizliedzot bērniem pat tāfeli klasē noslaucīt. Šajā „demokratizācijas” procesā ar sevišķu agresivitāti iesaistījās arī plašsaziņas līdzekļi: Pakalniņa radīja filmu ar nosaukumu „Pitons” par skolas direktori; Katrīne Pasternaka kādā televīzijas pārraidē atļāvās skolas direktoru apvainot noziedzīgos nodarījumos bez tiesas sprieduma, LNT raidījumos „Tautas Balss”  ar speciālu inscenējumu palīdzību mākslīgi radīja vizuālus kadra efektus, lai iespaidotu televīzijas skatītājus it kā pierādot, cik prettiesiski rīkojies kāds skolotājs, direktors vai skolas darbinieks. Visu šo aktivitāšu rezultātā skolēnos tika izveidota pārliecība, ka skola un skolotāji ir galvenais ļaunums, no kura jāturas cik iespējams tālāk. Un, lūk, tagad ievācam ražu. Vai jābrīnās, ka tādu informāciju saņēmušie jaunieši saka: „Labāk nomirt nekā mācīties”?

Tāpat likums par aizliegumu bērnus ekspluatēt ir radījis tikai negatīvu efektu. Ierēdņi, nespēdami atšķirt audzināšanu darbam no ekspluatācijas, atkal sita skolas un skolotājus. Tā rezultātā bērni mācību stundās vairs nedara neko, jo viņiem ir iestāstīts, ka ļaunie skolotāji viņus grib ekspluatēt, tādēļ visiem spēkiem ir jāpretojas. Un viņi pretojas kā māk, vēl jo vairāk tādēļ, ka arī mājās nav radināti kaut ko strādāt – vecāki, dzīvodami no pabalstiem, ir degradējušies, un nereti alkohols ir vienīgā viņu prioritāte. Tā no mazotnes audzināti neko nestrādāt un iztikt no „zila gaisa” liela daļa jauniešu ienāk dzīvē ar domu, ka visi labumi krīt no gaisa, ka strādā tikai muļķi, jo strādāt ir grūti un bez gala garlaicīgi. Ne tā, kā iedzert vai uzpīpēt zālīti.  Pārmaiņas pēc var arī kaut ko salauzt, jo tam prāta piepūlē nav vajadzīga, ne  tā kā mācoties matemātiku vai valodu. Savstarpējai saziņai taču pietiek ar dažiem žestiem un primitīviem vārdiem kā to redzam filmā „Kolka Cool”.