Visspilgtākās bērnības atmiņas saistās ar Ziemassvētkiem. Māte gan nebija centīga dievnama apmeklētāja, bet 25.decembra rītā ap četriem allaž gāja uz Nautrēnu baznīcu un ņēma arī mani sev līdzi. No pātariem es vēl neko nesapratu, bet vizuālais iespaids man palicis atmiņā līdz pat šodienai. No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā celtne toreiz man likās varena, mistiska un neaptverama. Lai gan arī tagad šī provinces baznīca manās acīs neko nav zaudējusi no savas pievilcības. Atļaušos pat tādu kā ķecerību un teikšu, ka Nautrānos baznīca izskatās gaumīgāka nekā tās populārā māsa Aglonā. Bet savas dzimtās puses baznīcas sakarā gribas atgriezties laikā, kad to sāka būvēt. Tā bija 19. un 20. gadsimtu mija. Vecā koka baznīca bija savu laiku nokalpojusi un kļuva bīstama. Tādēļ Nautrānu katoļu draudzes locekļi, visnotaļ garīdzniecības mudināti, vāca ziedojumus jauna dievnama celšanai.
Par to, kā toreiz veicās ar baznīcas celšanu, par cilvēku alkatību un citiem nautrāniešu netikumiem var izlasīt tā laika avīzēs. Lūk, to dienu laikraksts „Drywa”1909.gada 21.jūlijā rakstīja:
„Nautrāni. – Byus dreiži desmit godu, kai Rogoukas mīstiniā sōkta myureit bazneica, bet, kod byus beigta, wīns Dīvs zyna. Wacō wysā gōžas, pyust un jai lūgi kreit. Par kū nautranīši nataisa bazneicas? Par tū, ka wysu naudu nūdzer un atstōj krūgūs. Un krūgi pi mums naskaitami daudzi … Kauns, brīsmeigs kauns jums, rogoukīši!
Tekļa, K.”
Lūk, ar kādām grūtībām tapa šī baznīca.
Antona Rancāna blogs 
Atbildēt