Antona Rancāna blogs

Es vienmēr ar zināmu apbrīnu esmu vērojis politiķu rosīšanos pirmsvēlēšanu periodā. Savulaik ļaudis ticēja Ziemassvētku brīnumiem, bet tagad spiesti noraudzīties pirmsvēlēšanu brīnumos, ko demonstrē amatu kārie mūsdienu politiķi. Viņiem reizi no reizes pašiem to negribot jāmeklē jauni paņēmieni, lai iztirgotu savu brāķa preci tautai un iekārtotos  naudīgā vietā. Atkārtot iepriekšējo vēlēšanu aģitācijas paņēmienus nedrīkst, bet izdomāt jaunus – grūti. Ne katram veicas. Šai sakarā visai īpatnēju tautas pirmsvēlēšanu psiholoģiskās apstrādes paņēmienu izvēlējusies mana dzimtā Nautrēnu pagasta pārvaldniece Līvija Plavinska. Viņa pagasta vadītājas amatā aizvadījusi teju divus gadu desmitus un, protams, paspējusi sarast ar varas priekšrocībām. Bet, apetīte rodas ēdot un ar varu pagastā vairs nepietiek. Arī pagasta ļautiņi sen kā apnikuši. Tādēļ Līvija jau divus lāgus mēģināja kļūt par Saeimas deputāti no Vienotības saraksta. Abas reizes – neveiksmīgi.

Tuvojas pašvaldību vēlēšanas, un tautas smadzeņu skalošana jau rit pilnā sparā, jo šodienas priekšnieki grib tādi palikt arī nākotnē. Iedomājieties, kur strādās Plavinska, ja viņai atņems patreizējo labi apmaksāto amatu? Bijusī ķīmijas skolotāja kļūs par bezdarbnieci. Nautrēnu vidusskolā viņai diez vai iedos kādas stundas, jo skolēnu skaits gadu no gada samazinās. (To viņa pati ar savu darbību arī ir veicinājusi.) Šīs bezcerīgās situācijas apjausma liek rīkoties radikāli, izmantojot pat voluntāras metodes. Politiķi ar tik lielu pieredzi  zina, ka uz ievēlēšanu demokrātiskā ceļā paļauties nevar, tādēļ jālieto visas metodes – uzpirkšana, viltošana un arī iebiedēšana. Pēdējā tiek lietota apstrādājot trūcīgākos – tos, kuri materiāli atkarīgi no varas nesēju žēlastības. Pēc principa: ja būsi paklausīgs, saņemsi trūcīgā pabalstu. Bet, ja runāsi pretī – kar zobus vadzī. Šai sakarā dzirdēju sava pagasta ļaudis runājam, ka, atzīmējot Molotova – Ribentropa pakta parakstīšanas gadadienu Nautrēnu pagasta pārvaldniece izsaukusi pie sevis kādu  daudzbērnu māti, kuras ģimenei piešķirts maznodrošināto statuss,  un piedraudējusi atņemt pat to mazumiņu pabalsta, jo  vien no bērniem izteicis vēlēšanos mācīties skolā ar citu novirzienu. Kāda nepateicība!!! Pārvaldnieces cieto sirdi nepadarīja jūtīgāku pat tas, ka trūcīgā māte nesen traģiski pazaudēja vienu meitu,, un šodien esot bez darba, viņai jāapgādā trīs skolnieki. Arī skolas direktore bijusi tik neganta, ka draudējusi zēnu, kurš sekmīgi mācījies astotajā klasē un pārcelts uz devīto, atcelt atpakaļ astotajā, ja ies mācīties citā skolā. Pārfrazējot Raini, jāsaka, ka politika nepazīst žēluma. Laikam tādēļ cilvēki meklē glābiņu svešās zemēs.