Antona Rancāna blogs

Vasara tuvojas noslēgumam, tādēļ neviļus piezogas doma par to, cik vērtīgi pavadīts šis laiks.

Lai gan laika apstākļi nelutināja un saule parādījās reti, bet lietus – gluži pretēji, padarīts ir pietiekami daudz, lai varētu būt apmierināts. Ja vasaras pirmā puse aizgāja  nomainot saimniecības ēku šīfera ēku jumtus pret videi nekaitīgākiem kā arī sagādājot somu granītu, kas paredzēts ilggadējās Makašānu amatu vidusskolas direktores kapa piemineklim kā arī piemineklim skolas teritorijā, tad jūlijs un daļēji arī augusts bija paredzēti kapa pieminekļa izgatavošanai.

Šo darbu apņēmos veikt pats. Nedaudz baidīja tas, ka nekad akmeni nebiju apstrādājis, bet mierināju sevi ar domu, ka tā tēlniecība vien ir un atšķiras  no koktēlniecības tikai ar apstrādājamo materiālu un instrumentiem. Ja akmens bluķus sagādāt izdevās samērā viegli, tad instrumentu iegāde radīja neparedzētas grūtības, jo Latvijā tos nopirkt nevarēja. Bija jālūdz, lai paziņas atved no Polijas. Tas aizņēma laiku, bet citas izejas nebija. Bija jāgaida. Šī gaidīšana ērcināja un mudināja uz drūmām pārdomām par to, cik apspiesta Latvijā ir cilvēku radošā iniciatīva un uzņēmējdarbība, ka neatrodas neviens, kas spētu izgatavot pat samērā vienkāršas lietas, lai nav jābrauc tās meklēt Lietuvā, Polijā vai citās vietās ārpasaulē.

Pa to laiku visi sagatavošanas darbi bija paveikti un varēja sākt to akmens bluķi skrubināt. Rādījās pavisam bezcerīgi, bet mierināju sevi ar domu, ka jāmetas tai ūdenī iekšā nedomājot un tad jau izdzīvošanas instinkts pats piespiedīs peldēt. Tā arī iznāca. Nepagāja ne nedēļa, kad biju pieradis pie gausā un putekļainā akmens apstrādes procesa, apguvis mehānismu un darbarīku pielietošanas racionālākos paņēmienus un sācis “peldēt”. Visnepatīkamākais akmens apstrādē tāpat kā koktēlniecībā ir lielo masu noņemšana. Tas ir visai vienmuļš darbs, tomēr jābūt uzmanīgam, lai nenošķeltu pārāk daudz, jo pielikt vairs neko nevar. Der paskaidrot, ka kapa piemineklis saskaņā ar manu ieceri veidots no gaiši pelēka Somijas granīta un sastāv no diviem apjomiem, kas nolikti viens virs otra. Apakšējā daļā novietots uzraksts ar bronzas burtiem, bet augšējais apjoms paredzēts skulpturālam Lūcijas portretam, kas aizņem pusi no šī granīta kluča augstuma un ir divas reizes lielāks par dabīgo. Jau tas vien palielināja atbildību un sarežģīja uzdevumu, kuram vēl papildus apņēmos izveidot smaidošu portretu. Tas ir it kā pret pieņemtajām, bet nekur nerakstītajām tēlniecības tradīcijām.  Es apņēmos tās pārkāpt un likt Somijas granīta klucim smaidīt.

Tā dienu no dienas nepārtraukti zāģējot, skaldot, kaļot un veidojot faktūru pagāja lielākā daļa vasaras, un, kad pienāca augusta vidus, es pacēlu galvu no darba un ieraudzīju, ka savu ieceri esmu īstenojis par kādiem  75 procentiem un varu būt apmierināts ar vasarā paveikto. Bet, pavērtējiet arī jūs ! Pievienoju dažus  attēlus. Rudenī rīkosim pieminekļa atklāšanas svētkus, uz kuriem aicināsim gan draugus gan skauģus. Pirmajiem sagādāsim pozitīvas izjūtas un viņi smaidīs, tāpat kā Lūcija sagaidot ciemiņus, kamēr nelabvēļiem būs iespēja uzkurināt savu skaudību.